Latvijas nacionālās futbola izlases jeb #11vilki jaunizsauktais pussargs Andrejs Cigaņiks intervijā LFF.lv pastāstīja par aizvadīto laiku savā pirmajā nometnē valstsvienībā, uzsverot, ka ir mērķtiecīgi gājis pretim savam sapnim un mērķi – spēlēt valstsvienībā. Komandai oktobrī priekšā divas nozīmīgas spēles UEFA Nāciju līgas ietvaros, attiecīgi Andrejs ir apņēmības pilns palīdzēt komandai, ja tiks dota šāda iespēja.

Kādi ir iespaidi pēc nonākšanas Latvijas izlasē?

Neatkarīgi no valsts un kluba piederības, katrs futbolists sapņo un stāda mērķi spēlēt savas valsts nacionālajā izlasē. Katram spēlētājam tam jābūt nozīmīgam solim karjerā. Tā šobrīd ir noticis ar mani. Strādāju pie tā, lai tas notiku agrāk, bet nekas – tas notika tagad, kad man ir 21 gads. Esmu pieaudzis. Ir sasniegta tā saucamā “otrā pilngadība”, esmu gatavs šim solim. Ceru, ka šis solis būs ne tikai apzināts, bet arī produktīvi pozitīvs.

Latvijas izlasei priekšā divas ļoti atbildīgas spēles oktobrī. Vai jūti to kā papildu uzticību Tev būt #11vilki rindās šādā brīdī?

Pēc ne visai pozitīviem rezultātiem UEFA Nāciju līgas iesākumā, mums kā komandai šobrīd vienkārši jāsaņemas. To cenšas panākt arī treneris Miksu Pātelainens un arī paši futbolisti to lieliski saprot, klausās treneri. Galvenais ir ticēt tam, ko mēs visi kopā darām. Citādāk nekas nesanāks. Man personīgi šobrīd liekas, ka komandā šajā nometnē ir pozitīvas emocijas. Manuprāt, esam gatavi nelielam karam pret Kazahstānu. Pēc šīs spēles jau lūkosimies tālāk.

Oktobrī mums ir divas mājas spēles savu skatītāju priekšā. Tas ir ļoti svarīgi, jo nekur nav jāceļo. Pārējiem pretiniekiem pie mums jālido, aklimatizācija utt. Mēs esam analizējuši gaidāmo pretinieku. Varam ar viņiem spēlēm, taču mums jābūt ļoti disciplinētiem un vienkārši jātic saviem spēkiem. Esmu ļoti pagodināts šādā brīdī atrasties Latvijas nacionālajā izlasē! Katram futbolistam ir savs ceļš un liktenis. Iespējams, mans liktenis ir tieši tāds – būt kopā ar komandu tieši šobrīd. Arī katrai komandai mēdz būt dažādi posmi... Ticu, ka Latvijas izlasei priekšā ir labs posms.

Spēlē pret Kazahstānu mums jābūt favorītiem. Nav svarīgi, ko domā pārējie. Galvenais, ir tas, kam ticam mēs paši. Manuprāt, mūsu komanda ir gatava spēlēt un uzvarēt! Mūsu puiši māk spēlēt futbolu. Visiem kopā jāsaņemas un jāizdara tas, ko mēs esam spējīgi izdarīt! Šis ir īstais brīdi, lai parādītu to, ka esam gatavi mentāli šim izaicinājumam. Pie šādiem apstākļiem katras Latvijas futbolistam ir jāgūst bauda no tā, ka viņam tiek dota iespēja spēlēt valstsvienībā un, vēlams, darīt to pārpildītu tribīņu priekšā.

Kāds ir Tavs kā ārzemēs spēlējošā futbolista iespaids pēc aizvadītā darba nometnē kopā ar Miksu Pātelainenu?

Galvenais treneris izstaro lielu enerģijas devu. Atrodoties ar viņu vienā istabā, dzirdi šo basa tonī skanošo balsi... Viņš arī pats kā cilvēks ir liels. Mums viņš saka, ka laukumā jābūt pozitīvā nozīmē arogantiem. To viņš piemin teju katrā sapulcē. Manuprāt, mums tieši tādiem arī jābūt. Patiesībā mūsu futbolisti tādi ir, taču kaut kas katru reizi iepriekš nedaudz pietrūcis. Iespējams, kāds ir iemiesojis viņos psiholoģisku domu, ka esam maziņi un neko nevaram... Turpretim Miksu Pātelainens cenšas atgriezt mūsos ticību, ka mums jāmēģina mainīt šo ideoloģiju laukumā, attiecīgi futbolistiem tiek dotas visas iespējas... Par to nekādu sodu treneris nebūs. Viņš dod iespēju katram no mums apliecināt sevi laukumā.

Es pieņemu, ka, iepriekš strādājot Skotijas čempionātā kā futbolistam un trenerim, tādām kvalitātēm vienkārši ir jābūt. Čempionāts tur nav liels, komandas regulāri spēlē katra pret katru... Zinot to, ka Skotijā ir izteikts līderis Celtic, pārējām komandām jābūt šādā līmenī, jāspēlē ar stipru mentālo pārliecību, lai pārspētu Celtic viņa laukumā... Miksu arī strādājis ar Somijas izlasi. Eiropas mērogā šobrīd tā nav super izlase, bet tā nepārtraukti strādā un tiecas spēlēt labāk. Treneris pats ir spēlējis arī Anglijā un Francijā... Arī tur ir rietumu futbola stils – pārsvarā visi ir fiziski spēcīgi futbolisti. Turpretim es šobrīd spēlēju Nīderlandē, kur varu izmantot savas stiprās kvalitātes, piemēram, tehniku, nelielo augumu utt.

Miksu Pātelainenu treniņos var vienmēr ļoti labi dzirdēt. Vienlaikus viņš nepārmet mums par to, ja kaut ko darām nepareizi. Viņš pienāks un paskaidros to, kas attiecīgajā situācijā ir jāuzlabo. Ticu, ka viņš daudzām lietām ir gājis cauri, un zina, kā rīkoties dažādās situācijās. Tātad ir pieredze. Arī pēc iepriekšējām spēlēm treneris kopā ar asistentiem ir veikuši analīzi, izdarījuši attiecīgos secinājumus, attiecīgi ar jaunu spēku un jaunām idejām gatavo mūs oktobra spēlēm.

Vai atrodoties Latvijas nacionālajā izlasē teju nedēļu, esi jau iedvesmojies no #11vilki jeb vilku bara atmosfēras un jaunajām vērtībām?

Lai arī #11vilki pievienojos tikai tagad, vienlaikus esmu aktīvs sociālajos tīklos un, protams, esmu sekojis līdzi valstsvienības zīmola maiņas procesam, esmu dzirdējis dažādus viedokļus publiskajā telpā. Protams, saprotam, ka izlasei pēdējā laikā nav bijuši labi rezultāti... Apzināti neesmu iesaistījies publiskās diskusijās par šo tēmu, jo apzinājos, ka pie pareiza ieguldītā darba agri vai vēlu varēju nokļūt valstsvienībā... Vienmēr ticēju, ka tā notiks!

Viedokļi par to, ka valstsvienība turpmāk nesīs vilku bara ideju un vērtības, atšķīrās. Kādam tas patika, kāds atkal kārtējo reizi kritizēja. Bet tas ir sabiedrības viedoklis. Kas patiesībā stāv aiz vilkiem? To katrs no mums izvēlās pats. Manuprāt, labāk būt pēdējam vilku barā, nevis pirmajam šakālim. Kā man šķiet, labāk es būšu vilks un piederēšu vilku baram, jo viens pats par sevi vilks nav cīnītājs. Vilks, kā zināms, ir meža dzīvnieks, un viņam jāmāk tādos apstākļos izdzīvot.

Šobrīd Latvijas nacionālās izlases attīstības posmā ir tieši pienācis tas brīdis, kad mums visiem kopā ir jāapvienojas barā, jākļūst nosacīti par šiem vienpadsmit vilkiem laukumā. Mums ne tikai jāmāk skaisti teikt “Laipni lūdzam barā!”, bet arī vilku vērtības jāparāda kopā laukumā. Latvija ir bagāta ar skaistu dabu un dažādiem dzīvniekiem, taču vilku vērtības katrs no mums var vienmēr sameklēt sevī.

Arī citu komandu un valstsvienību piemēri pasaulē apliecina, ka, apvienojoties vienā barā jeb kolektīvā, tās ir spējušas pārvarēt dažādas grūtības. Mēs strādājām smagi treniņos, lai spēlē pret Kazahstānu parādītu, uz ko esam spējīgi, jo mēs spēlējam taču ne tikai par sevi... Spēlējam arī par mūsu valsti un saviem radiniekiem. Mēs visi taču vēlamies, lai futbols Latvijā izietu jaunā attīstības posmā. Laba līmeņa futbols Latvijā ir bijis arī agrāk. Es ticu, ka visu var izmainīt un labi laiki mūsu futbolā atgriezīsies.

Vai esi aizdomājies arī par savu iespējamo debiju #11vilki rindās oktobra spēlēs?

Es lieliski saprotu, ka šajā brīdī varbūt vēl neesmu pamatsastāva futbolists. Bet es tiecos pretim tam. Visam savs laiks. Protams, treniņos tika iespēlēti dažādi varianti. Tie tomēr ir treniņi. Katrs futbolists uzzinot, ka ir izsaukts valstsvienībā, jau tobrīd sāk domāt par savu iespējamo debiju sastāvā, kā tas notiks utt. Debija nacionālajā izlasē un iespēja palīdzēt savai komandai – tas ir katra spēlētāja sapnis! Nav svarīgi, kā tas notiks un cik minūtes tiks iedotas sevi apliecināt... Esmu priecīgs, ka šobrīd esmu Latvijas izlasē šajā posmā un gatavojos spēlei ar augsta līmeņa futbolistiem.