Tas, ka bija gaidāma nervoza un spraiga spēle, bija skaidrs, taču, esot uz vietas, tas viss pārvērtās citas realitātes pakāpē. Nācās attapties, sēžot stadionā ar pulsu 110. Adrenalīns un stress visaugstākajā līmenī, kas pārvērtās endorfīnos tik strauji, ka galvai vajadzēja eksplodēt. Jāsaka godīgi, ka šādu spēli skatīties nebija bauda, taču ar šādu iznākumu laikam katrs būtu gatavs izciest milzīgas mocības, lai izbaudītu tās sajūtas, kuras sniedza spēles izskaņa.

MĀRA VERPAKOVSKA EMOCIJAS:

Savā dzīvē es pats kaut ko tādu nebija pieredzējis ne klātienē, ne pa TV, ne arī kā spēlētājs. Es pat esmu pārliecināts, ka manā paziņu lokā nav neviena, kurš būtu piedzīvojis kaut ko līdzīgu. Kaut kas nereāls, sirreāls, jo izvilkt šādu beigtu spēli ir zinātniskā fantastika. Es nezinu, vai nervi spēs izturēt kaut ko šādu līdz sezonas beigām. Ļoti gribētos sezonas turpinājumā uzvaras un punktus gūt mazliet mierīgākā manierē.

Taču beidzot varam runāt par mūsu sapni – grupu turnīru. Tas bija mūsu mērķis, kuru izpildījām. Tagad ceram uz labām spēlēm, pilnu stadionu ar līdzjutējiem. Ļoti gribētos Rīgā redzēt vienu top līmeņa komandu.

"Optibet" Virslīga un "Atbildīgas spēles" Latvijas kauss noteikti nav palikti maliņā. Virslīgā paredzamas grūtas cīņas, taču Latvijas kauss mums būs galvenā prioritāte. Bet, runājot par grupu turnīru, šobrīd nav doma baudīt tikai futbolu, jo esam gatavi cīnīties par katru punktu. Daudz ko noteikti parādīs izloze. Ideālajā variantā gribas vienu grandu un divas komandas, ar kurām var spēlēt. Tā, lai līdzjutējiem ir interesanti un arī mums sportiskajā ziņā būtu iespēja pacīnīties par grupas pirmo divnieku.

Esmu laimīgs, ka šis panākums ierakstās Latvijas futbola lielo panākumu grāmatā. Ja skatāmies pēdējos 20 gadus, tie panākumi Latvijai beigās nav nemaz tik maz. Eiropas čempionāts 2004. gadā, 2009. gada UEFA Eiropas līgas grupu turnīrs, tagad arī Eiropas Konferences līgas grupu turnīrs. Pēdējā laikā tādu spilgtu panākumu gan nebija, tāpēc beidzot Latvijas futbolam atkal ir iemesls priecāties un līdzjutējiem sagādāt baudpilnus brīžus. Mēs līdz galam noteikti vēl neesam sapratuši, ko esam izdarījuši.

Pavisam noteikti augstāki spēki vai karma stāvēja mums klāt, jo citādāk grūti to aprakstīt, kā tas tā dabiski varētu būt. Iepriekšējās spēlēs gan Eirokausos, gan Latvijas turnīros nevarējām bumbu raidīt pretinieku vārtos, taču mūsu vārtos lidoja viss, kas varēja ielidot. Neizdevās realizēt labus momentus arī Eirokausu pirmajās kārtās, tāpēc man gribētos teikt, ka ar saviem labajiem darbiem bāzes sakarā un labajiem nodomiem Latvijas futbolā esam nopelnījuši karmas punktus, kas mums atdarīja ar šādu dāvanu, ko mēs no visas sirds vakar pieņēmām.

Māri, Tev jāizvēlas – "Vai Jūs spējat noticēt tam, kas tikko notika Stambulā vai Belfāstā"?

Tās emocijas, kad biju kā spēlētājs, tik spilgti neizdzīvoju. Es pat nezinu, kāpēc. Visticamāk, tāpēc, ka Stambulā, esot laukumā, emocijas un spēks tika atdoti spēlē, un tas viss lika visu uztvert citādāk. Noteikti tribīnēs ir daudz grūtāk just līdzi un pārdzīvot, nekā esot laukumā. Tieši tāpēc arī tās vakardienas un šodienas emocijas ir daudz spilgtākas.

Aicināšu visus kluba, futbola un sporta līdzjutējus piepildīt stadionu, lai mums izdodas īsteni futbola svētki. Jo kas zina, kad pienāks nākamā reize. Ceru, ka mēs spēsim to atkārtot arī nākamajās sezonās!

Foto: Sanita Ieva Sparāne / RFS