Bet kopumā 2014. gads Latvijas izlasei aizritēja kā pa kalniem. Šoreiz apskatīsimies uz tā ceļa augstāko punktu. 2014. gada 13. oktobrī turki ceturto reizi pēc kārtas nespēja uzveikt Latviju – 1:1.

Pahara ēras iesāktās pārmaiņas

Marians Pahars kļuva par Latvijas izlases galveno treneri 2013. gada vasarā, kad par atkāpšanos paziņoja Aleksandrs Starkovs. Pahars ātri vien atvēra izlases sākumsastāva durvis vairākiem ilgstoši tajā neredzētiem spēlētājiem, turklāt, kas interesanti – ne tikai jauniem, bet arī rūdītiem veterāniem. Viņš pēc trīs gadu pauzes atgrieza izlasē vārtsargu Aleksandru Koliņko, pussargu Juri Laizānu un īslaicīgi arī Viktoru Morozu.

Pahara vadībā izlase ieguva jaunu principu aprises, un tikai no šiem principiem izrietēja arī sekojušās sastāva izmaiņas. Pirmkārt, A. Starkovs uzticējās pieredzējušiem futbolistiem un savstarpējo saspēlētību nostiprinājušam sastāvam. Izlases sākumsastāvā mēdza spēlēt pat tādi meistari, kas pusgadu un vairāk bija bez nopietnas spēļu prakses. Savukārt Pahars sastāvu izvēlējās spēli no spēles, vērtējot, kurš tieši konkrētā brīdī ir labāk gatavs mačam. Otrkārt, izlasē parādījās vieta mobiliem malējiem aizsargiem, kuri pieslēdzās uzbrukumiem. Starkova vadībā šajās pozīcijās visbiežāk spēlēja pārkvalificēti centra aizsargi. Abiem modeļiem bija savi plusi un mīnusi, bet principa izmaiņas un uzņemtais kurss bija skaidrs. Treškārt, Pahars lika akcentu uz mēģinājumiem vairāk pieturēt bumbu un kombinacionālu saspēli. Tāla piespēle no vārtsarga uzbrucējam vairs nebija izlases pirmā stratēģija uzbrukumu veidošanā. Ceturtkārt, Pahars mēģināja būt taktiski fleksibls ar biežām shēmu maiņām, pielāgojoties katram pretiniekam katrā atsevišķā spēlē.

2014. gada 29. maijā Latvijas izlase Baltijas kausā atvadījās no Māra Verpakovska, kurš Liepājā simboliski pabeidza savu karjeru. Tas ieskicēja vienas ēras beigas Latvijas futbolā un jaunas sākšanos. Pirms Euro 2016 kvalifikācijas cikla sākuma Latvija pārbaudes spēlē Rīgā ar 2:0 apspēlēja Armēniju ar Henriku Mkhitarjanu ierindā. Jauno kvalifikācijas ciklu gaidījām optimistiski. Pirmā spēle izbraukumā pret Kazahstānu gan lika vilties – 0:0. Pēc mēneša oktobrī vēl aukstāka duša – Rīgā 0:3 pret Islandi, kas tobrīd vēl tikai sāka sava eposa rakstīšanu, bet bija tajā spēcīgajā sastāvā, kas Euro 2016 aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam. Divas dienas atpūtai un nākamais kārtīgais tests – spēle Rīgā pret Turciju ar Eiropas mēroga zvaigzni Ardu Turanu ierindā.

Krasā rotācija

Piecas izmaiņas sākumsastāvā – tik lielas pārmaiņas savā starta vienpadsmitniekā veica Marians Pahars, salīdzinot 2014. gada 10. oktobra maču ar Islandi un 13. oktobra dueli pret Turciju. Viena no izmaiņām bija piespiedu, jo pret Islandi sarkano kartīti nopelnīja Artjoms Rudņevs, kurš līdz ar to nevarēja komandai palīdzēt mačā ar Turciju. Pārējās izmaiņas bija trenera izvēle, ko ietekmēja arī taktikas maiņa. Mačs ar Islandi kļuva par pēdējo reizi, kad Pahars deva priekšroku piecu aizsargu shēmai. Pret Turciju Latvija spēlēja pēc 4-2-3-1 shēmas. Uzbrukuma smailē bija Eduards Višņakovs, zem viņa kā otrā tempa uzbrucējs spēlēja Valērijs Šabala. Flangos bija ātrais Aleksejs Višņakovs un izlases debitants Jānis Ikaunieks, kurš 2014. gadā aizvadīja izcilu sezonu virslīgā. Kā centra pussargi spēlēja pleimeikers Artūrs Zjuzins un uz bumbas atņemšanu tendētais Aleksandrs Fertovs. Aizsardzības kvartetu veidoja Vladislavs Gabovs, Kaspars Dubra, Kaspars Gorkšs un Antons Kurakins. Vārtus sargāja Aleksandrs Koliņko. Salīdzinājumā ar maču pret Islandi uz rezervistu soliņa maču sāka Nauris Bulvītis, Andrejs Kovaļovs, Viktors Morozs, Ritvars Rugins un jau pieminētais Rudņevs. Kovaļovam un Bulvītim mačs pret Islandi bija pēdējais izlasē. Morozs vēl nāca uz maiņu pret turkiem, aizvadot savas pēdējās astoņas minūtes valstsvienības kreklā.

Krasās izmaiņas sastāvā bija kā robežlīnija ne tikai starp divām spēlēm, bet arī plašāks pavērsiena punkts. Shēmas maiņa, jaunu līderu meklēšana, jauns kurss. Tas sākās mačā pret Turciju. Jānis Ikaunieks tajā spēlē cerīgi debitēja un kļuva par vienu no visvairāk apspriestajiem personāžiem Latvijas futbolā. Viņš kā uz apspēlēšanu un reizēm avantūrisku uzdrīkstēšanos tendēts pussargs kļuva par seju tam, kādus pussargus Latvijai nākotnē jāmēģina sagatavot vēl vairāk un labāk. Viņš bija kā pretstats tam bieži piesauktajam Latvijas pussarga prototipam, kas ir nepiekāpīgs divcīņās, bet bumbu labāk redz tālāk prom no sevis, nevis savā kontrolē. Spēlētāja biežās veselības likstas un nestabilitāte klubu karjerā gan ierobežoja viņam uzkrautās cerību nastas pacelšanu, bet kuldīdznieks ar savu spēli tajā mačā lika paskatīties visiem futbolā iesaistītajiem uz mūsu tradīcijām ar svaigu aci un izvērtēt virzienu, kādā turpmāk vēlamies iet. Un tas devums no tās spēles ir un būs Latvijas futbola vēsturē nepārvērtējams.

Jaunākais no brāļiem Ikauniekiem bija mūsu vienīgais debitants tajā mačā, bet pret turkiem vairāki Latvijas futbolisti bija tobrīd tikai savas karjeras sākumposmā izlasē. Dubram tā bija ceturtā spēle valstsvienībā (trešā sākumsastāvā), Kurakinam – ceturtā (trešā starta vienpadsmitniekā), uz maiņu nākušajam Gintam Freimanim – trešā spēle izlasē (pirmā, kurā nospēlēts vairāk par puslaiku). Trīs no šiem četriem kļuva par stabilām izlases vērtībām nākamajos gados. Divi tādi ir joprojām.

Spēles gaita

Mačs aizritēja spraigā cīņā jeb manierē, kas tehniskajiem turkiem nekad nav bijusi pa prātam. Viņi atbrauca uz Rīgu ar deguniem gaisā. Un ar tādiem arī aizbrauca, lai gan iekšēji noteikti jutās sarūgtināti par kārtējo fiasko pret Latviju. Turku uzbrukumus diriģēja Madrides "Atletico" līderis Arda Turans. Tā bija viņa karjeras labākā sezona, pēc kuras pussargs pārcēlās uz FC "Barcelona". Taču Rīgā Turans tika iegrožots un savaldīts. Jau mača sākumā ar iebraukšanu kājās zvaigzni uz "Skonto" stadiona zāliena pasveicināja mājinieku kapteinis Kaspars Gorkšs, bet mača turpinājumā Turans krita gar zemi pēc katra sīkākā pieskāriena un pieturēšanas.

Pirmajā puslaikā traumu guva Vladislavs Gabovs, un viņa vietā laukumā nāca nepiekāpīgais Freimanis. Arda mēģināja atrast laimi it kā novājinātajā Latvijas izlases flangā, bet ātri vien pēc saķeršanās tika pie brīdinājuma. Freimanis skaidri un gaiši parādīja, ka šīs ir mūsu mājas un ka viņam ir pilnīgi vienalga, vai pretī nāk pusprofesionālis vai zvaigzne Turans. Pēc saķeršanās laukuma stūrī "plāksteri" savā priekšā ieraudzīja gan Turans, gan Freimanis.

Arī turki pirmajā puslaikā bija spiesti veikt maiņu. Arī divcīņā gūtas traumas dēļ. Savukārt mūsu uzbrucējs Valērijs Šabala jau pirmā puslaik vidū tika pie galvas apsēja. Tā ka par necīnīšanos neviens nevarēja neko bilst. Laukumā bija kārtīgs "kapiņš". Pirmais puslaiks beidzās bez gūtiem vārtiem, bet Latvijas līdzjutējiem patīkamākais bija Jāņa Ikaunieka neprognozējamie izgājieni un sitieni pa vārtiem. Viņš visu laiku meklēja bumbu. Pat tad, ja pēc tās vajadzēja skriet uz pretējo laukuma flangu.

Otrā puslaika pašā sākumā turki izvirzījās vadībā. Neticams tālšāviens padevās laukumā uz maiņu nākušajam viesim. "Aleksandrs Koliņko atzina, ka zaudētajos vārtos ir daļa viņa vainas - tādi sitieni vārtsargam būtu jāņem, bet tajā epizodē nekas it kā neliecināja par sitiena draudiem, tāpēc mačā ar savainojumu un pretsāpju līdzekļu uzņemšanu piedalījušais Koliņko bija ieņēmis mazliet citu pozīciju. Bumbu mazliet aizskāris, taču ne pietiekami daudz, lai to pārvirzītu pāri vārtiem," rakstīts avīzē "Diena".

Iedzinējos Latvija nebija ilgi, jo drīz vien debitants Jānis Ikaunieks atkal aizskrēja pavisam ne tur, kur viņam būtu jābūt pēc pozīcijas. Labās malas pussargs nonāca centra kreisajā zonā un precīzi iespēlēja bumbu ātri skrējušajam Aleksejam Višņakovam. Turku aizsargs izmisīgā izklupienā "iebrauca" kājās Latvijas pussargam. Valērijs Šabala aukstasinīgi realizēja 11 metru soda sitienu. 1:1. Līdzjutēji tribīnēs gavilēja, jo kas gan var būt saldāks par turku sarūgtināšanu? Pēc rezultāta izlīdzināšanas vismaz desmit minūtes iniciatīva un bumba piederēja mājiniekiem, bet allaž pievīla pēdējās piespēles.

Otrā puslaika vidū Arda Turans jau noņēma no rokas kapteiņa apsēju un deva brīvprātīgajiem, prasoties uz maiņu, bet turku "imperators", kā iesauca autoritatīvo treneri, Fatihs Terims nikni lika "Atletico" zvaigznei doties atpakaļ laukumā. Spēles beigās jau tuvāk uzvarai bija turki, taču Latvijas aizsardzība neitralizēja visus draudus. Kompensācijas laikā pēc soda sitiena izcila iespēja izraut uzvaru bija Kasparam Dubram, taču sitiens nepadevās. Atbildes pretuzbrukumā Latviju no zaudējuma glāba vairs tikai Koliņko. Pēc tās epizodes Freimanis laika vilcināšanas nolūkos aizsita bumbu tālāk prom, par ko saņēma otro brīdinājumu un sarkano kartīti. "Vissāpīgāk, ka tagad man būs jāizlaiž mačs ar Nīderlandi. Ļoti gribējās tur spēlēt," teica aizsargs. Par otro dzelteno kartīti diskusiju nevar būt, bet par pirmo Gints nebija drošs. "Nospēlēju savu epizodi līdz galam un gāju prom. Es nezinu, kas Ardam Turanam nepatika. Man ir pilnīgi vienalga, kas ir pretī. Man jādara savs darbs, un to arī darīju."

Tomēr savu viņš panāca. Temps tika zaudēts, spēle – izraustīta, un Latvija nosargāja neizšķirtu. Otrais punkts trīs spēlēs kvalifikācijas ciklā. Neizšķirts Kazahstānā bija uztverts kā vilšanās, bet punktu atņemšana turkiem kontekstā ar jaunu vēsmu ienākšanu izlasē – ar cerību atgriešanu.

Pēcspēles reakcija

Ārpus kameru redzesloka un ārpus publiskās telpas palika fakts, kā turku treneris Fatihs Terims reaģēja pēc neizšķirta Rīgā. Pēc spēles viņš atteicās ieiet komandas ģērbtuvē, bet augstos toņos diskutēja ar kādu no Turcijas Futbola asociācijas pārstāvjiem pie Mixed zonas. Šī raksta autors nepārzina turku valodu, bet pēc ekspresīvās verbālās komunikācijas spriež, ka Terims varēja runāt par atkāpšanos vai par nepatiku pret kādu no saviem spēlētājiem. Uz pēcspēles preses konferenci viņu aizveda aiz rokas, lai gan 2008. gadā par pasaules labāko treneri Eurosport versijā atzītais speciālists vairākkārt izrāvās no skavām un demonstratīvi gāja uz komandas autobusa pusi.

Lai vai kas viņam tobrīd būtu prātā, turku speciālists izpildīja pienākumu un apmeklēja preses konferenci, kurā viņš paziņoja, ka šis neizšķirts esot vēl lielāka sensācija nekā Latvijas uzvara pār Turciju divu spēļu summā 2003. gadā EČ kvalifikācijas play-off kārtā.

"Vēl lielāka sensācija?!" neticīgi pārjautāja Latvijas treneris Marians Pahars žurnālistiem, kad uzzināja Terima pēdējo izteicienu. "Tā no viņa puses ir attaisnojuma meklēšana, jo šodien bijām pelnījuši neizšķirtu. Kā minimums, bet, ja Dubra beigās būtu iesitis, mēs būtu uzvarējuši. Mūsu puiši taču spēlē Ventspilī, "Skonto", Jelgavā - saprotiet taču! Un viņi šodien ir varoņi," uz abu komandu spēlētāju atšķirību meistarības kvalitātē norādīja Pahars. Viņš atzina, ka bijis ļoti neparasti skatīties, kā Gints Freimanis cīnās ar Spānijas čempiona Madrides "Atletico" līderi Ardu Turanu. "Mums šodien bija divi spēlētāji, kuriem nav klubu, - vai Terims to maz zina?! Droši vien ne."

Taču galvenais apspriedes objekts pēc spēles nebija vis rezultāts, bet gan debitants Jānis Ikaunieks un viņa potenciāls, kā arī ietekme uz izlases nākotni. "Manuprāt, viņš debitēja fantastiski! Ieiet tādā cīņā ir ļoti grūti. Man pirmās trīs spēles izlasē bija pārbaudes mači: ar Kataru, Turciju un Igauniju. Bet viņš uzreiz debitēja Euro kvalifikācijā. Sākumsastāvā. Pret Turciju. Es viņu saprotu, pats 18 gados debitēju izlasē. Un tas nav tik viegli, kā liekas," kuldīdznieka sniegumu slavēja Valērijs Šabala un atzina, ka pat bija pārsteigts par Jāņa veikumu. Uzbrucējs bažījās, vai tik pussargs neapjuks.

"Vienmēr jābūt gatavam, ka treneris uzticēsies, bet šoreiz to, ka došos laukumā, uzzināju vien pēcpusdienā notikušajā sapulcē. Uzreiz pēc tam bija satraukums, tomēr pēc ierašanās stadionā sapratu, ka šis ir tas pats futbols," pēc mača žurnālistiem teica Ikaunieks.

Arī Latvijas izlases galvenais treneris Marians Pahars pēc cīņas atzina, ka sākotnēji bija paredzēts laukumā sūtīt citu futbolistu, tomēr pirmsspēles vakarā viņš pēkšņi izlēmis, ka uzticēsies 19 gadus vecajam FK "Liepāja" kluba spēlētājam.

"Pats centos neuztraukties. Pirmajā dienā izlases treniņnometnē uztraukums bija lielāks nekā pirms mača, jo sākotnēji visi puiši bija sveši un nedaudz pazinu vienīgi Valēriju Šabalu," atklāja Ikaunieks. "Tomēr nometnes pēdējā dienā jau varēju pajokot ar katru."

"Tagad saprotu, kāds līmenis ir šeit. Latvijā tas ir zemāks, bet gribās tiekties uz šo līmeni, lai tādā spēlētu visu laiku," izteicās futbolists. "Jāpierod pie šī līmeņa, jo nākamajā mačā Nīderlandē jau būs septiņi tāda līmeņa spēlētāji kā Arda Turans."

Divus mēnešus pēc debijas Latvijas izlases rindās Ikaunieks pievienojās Francijas augstākās līgas klubam FC "Metz" un jau pavasarī debitēja vienā no Eiropas Top-5 čempionātiem, esot tikai 19 gadus vecs. Dažādu iemeslu dēļ karjera neizdevās tik daudzsološa, kā sākotnēji tika cerēts, taču šobrīd pussargam ir tikai 25 gadi, tā ka viņam viss vēl priekšā. Un visas iespējas pacelt to cerību nastu, kādu pats sev uzlika uz piešiem pirms sešiem gadiem.

Euro 2016 cikls

Kā zināms, ciklu Latvijas izlase pirmoreiz vēsturē pabeidza bez uzvarām un pēdējā vietā. Pēdējā kārtā mājās ar 0:1 zaudēts Kazahstānai. Tā ka par veiksmīgu šo kvalifikācijas ciklu pavisam noteikti nevar dēvēt. Taču no otras puses - tā bija līdz šim pēdējā reize, kad Latvija kvalifikācijas ciklā zaudēja ne vairāk kā pusi spēļu. Turklāt neizšķirti iegūti arī pret grupas spēcīgākajām vienībām Čehiju un Islandi, pret turkiem - pat divreiz, jo 1:1 Latvija atkārtoja arī izbraukumā.

Tabula

V	Valstsvienība	S	U	N	Z	GV	ZV	VS	P
1.	Čehija	10	7	1	2	19	14	5	22
2.	Islande	10	6	2	2	17	6	11	20
3.	Turcija	10	5	3	2	14	9	5	18
4.	Nīderlande	10	4	1	5	17	14	3	13
5.	Kazahstāna	10	1	2	7	7	18	−11	5
6.	Latvija	10	0	5	5	6	19	−13	5

Visas trīs labākās mūsu grupas komandas kvalificējās finālturnīram (bez pārspēlēm), bet globāla sensācija bija Nīderlandes palikšana ceturtajā vietā - tas vien kaut ko liecina par to, cik sarežģīta grupa toreiz Latvijai bija. Holandiešiem tā bija pirmā reize bez dalības EČ finālturnīrā kopš 1984. gada.

Pašā finālturnīrā uguņoja Islande, tiekot līdz ceturtdaļfinālam, bet Turcija un Čehija spēlēja vienā grupā, paliekot summā aiz Spānijas un Horvātijas.