"Sakiet, ko gribat, bet Armands Zeiberliņš – tā ir Eiropas klase," pēc vārtiem pār Austriju sajūsmināti izsaucās TV komentētājs Anatolijs Kreipāns. Tas "sakiet, ko gribat" apliecina, ka tai laikā netrūka tādu, kas gribēja diskreditēt neapšaubāmi talantīgo pussargu. Savā ziņā Zeiberliņš bija kā daži mūslaiku talantīgākie futbolisti – meistarīgs, bet bezierunu paklausību mīlošiem treneriem ne pa prātam. Ātrs, tehnisks spēlētājs, kurš vienlīdz labi spēlēja ar abām kājām – tā var raksturot vienu no tās paaudzes spilgtākajiem Latvijas futbolistiem Zeiberliņu.

Intervija ar, iespējams, sava laika labāko Latvijas futbolistu notika "Elektrum" Olimpiskā centra telpās. Viņš tepat tuvumā dzimis, audzis, turpat apkārtnes pagalmos dauzījis bumbas. Kad devās uz savu pirmo treniņu Rīgas Futbola skolā septiņu gadu vecumā, gājis turp, žonglējot bumbu pa ceļam. "Ne reizes bumba ceļā nenokrita. Varēju jau pirms pirmā treniņa uzsist vairāk par simt reizēm, nenolaižot bumbu zemē. Tagad puikas trenējas gadiem, un arī tad ne vienmēr vairāk par desmit reizēm var uzsist," atmiņu stāstu sāk Zeiberliņš. Viņa bērnībā puikas spēlēja pagalmos visu laiku. Vasarās futbolu, ziemās hokeju. Un vienubrīd viņam pat bijis jāizvēlas starp šiem diviem sporta veidiem, no kuriem abos bijis vienlīdz talantīgs. Zeiberliņš, atšķirībā no sava vecā pagalmu cīņu biedra Aleksandra Beļavska, deva priekšroku futbolam.

"Kāpēc tā? Nezinu. Kopš bērnības futbols bija tuvāks. Tolaik futbola treniņus varēja uzsākt tikai no 1. klases, ne tā kā tagad, kad jau par bērnudārznieku piesaisti klubi cīnās. Ar nepacietību gaidīju, kad varēšu sākt treniņus, bet savā ziņā – es cītīgi trenējos jau krietni līdz tam."

Pagalmos spēlējāt?

Kā tad! Tolaik visi spēlēja. Ne tā, kā tagad. Jā, tagad visiem jāpaliek mājās, bet, ja arī tā nebūtu, diez vai kādu ārā šodien manītu spārdām bumbu. Bērnībā pēc skolas mātei atskaitījos par mājas darbiem. Izpildīju mājas darbus pēc iespējas ātrāk, tad pamāju mātei ar roku un skrēju spēlēt bumbu līdz tumsai. Kā tagad atceros – pēc skolas kādu pusotru stundu pagalmā paspēlēju, puspiecos bija treniņš, pēc treniņa atpakaļ pagalmā – tā bija visa mana dzīve.

Augsta līmeņa futbolu toreiz skatīties TV ekrānos sanāca retāk, vai ne?

Jā, tolaik katra spēle TV ekrānā bija liels notikums. Rādīja tikai grandu mačus – Maskavas "Spartak", Kijevas "Dinamo"… Tolaik, 1975. gadā par labāko spēlētāju PSRS čempionātā kļuva ukrainis [Oļegs] Blohins. Man ļoti patika, kā viņš spēlēja. Man tobrīd bija desmit gadu. Deviņus gadus vēlāk man sanāca ar viņu uzspēlēt (iesmejas).

Latvijā spēlējāt īsu brīdi – Liepājas "Zvejniekā". Un pēc viena gada pie pieaugušajiem uzreiz nokļuvāt PSRS augstākajā līgā. Vairums mūsu futbolistu par spēlēšanu virslīgā tobrīd tikai sapņoja, bet jums tas izdevās jau 19 gadu vecumā…

Neviens no mūsu futbolistiem pat tuvu tam nebija. Es biju pirmais un vienīgais augstākajā līgā. Kāpēc tā arī neuzspēlēju Rīgas "Daugavā"? Mani te īsti nemīlēja. Varbūt ne gluži nemīlēja, bet attieksme bija ne visai saprotama. Kad aizbraucu uz Rostovu pie Donas, [Jānis] Skredelis jutās aizvainots par to, kāpēc es devos turp, ne uz Rīgas "Daugavu". Es taču biju jauns puisis, tikko tikai biju sācis spēlēt. Vienu gadu uzspēlēju Liepājā, bet Rīgas "Daugavai" es nebiju vajadzīgs. Viņi pat neskatījās manā virzienā. Turklāt tolaik varēja arī iesaukt armijā. Piemēram, Aivars Drupass uz trim gadiem tika iesaukts jūrniekos. Viņš zaudēja trīs gadus, kuros varēja attīstīties futbolā. Trīs gadus bez futbola… Jā, talantīgs, tāpēc viņu paņēma Habarovskas SKA, pēc tam tika Maskavas CSKA. Pēc tam mēs tikāmies, armijnieku klubiem bija kopīga bāze Sočos. Tur tikāmies, Aivars teica: "Re, Skredelis gaida, kad man beigsies dienests, kad tu atgriezīsies, un tad mēs palīdzēsim Rīgas "Daugavai" iekļūt virslīgā." Aivaru tur paņēma. Kad es atgriezos, zvanīju Skredelim. Viņš teicās mani neredzam un nezinām. Nezinu, ko biju viņam dzīvē nodarījis. Viņš mani pat tuvumā komandai nelaida. Pat tad, ja es spēlētu pasaules izlasē, uz Rīgas "Daugavu" mani neņemtu. Lai viņam vieglas smiltis! Neko slikti nevēlos teikt par viņu.

Kā nokļuvāt Rostovas klubā?

Bija tāds jauniešu turnīrs "Pereprava". Sočos tika rīkots turnīrs, kurā skatījās PSRS jaunos talantus. Tagad to dara skauti, tolaik tādu nebija. Tas bija kā skates turnīrs, kur vērtēja talantīgākos. Ja izdevās sevi parādīt no labākās puses, varēja iekļūt spēcīgu komandu redzeslokā. Toreiz bija tāds noteikums – katras komandas sākumsastāvā bija jābūt vismaz vienam jaunatnes spēlētājam. Tajā turnīrā spēlējām kā Latvijas PSR U-21 komanda. Es biju jaunāks. Grūti mums tur, protams, gāja, bet mani pamanīja. Sākumā trenējos pie dublieriem, kādus trīs četrus treniņus. Pēc tam treneris man un vēl vienam sacīja: "Jūs divi pievienojaties galvenajai komandai." Prātoju – par kādiem, diez, nopelniem? Mums bija kaut kāda pārbaudes spēle. Galvenās komandas trenerim Pjotram Šubinam iepatikās, kā tad nospēlēju. Galvenā komanda trenējās uz zaļā laukuma. Mēs dublieri – purvainā dubļu laukumā (smejas).

Galvenajā komandā uzreiz tikāt pie spēles laika?

Pakāpeniski tur nostiprinājos. Šubins sākumā laida mani laukumā uz maiņu. Serjoga [Agaškovs] guva traumu, es ieņēmu viņa vietu. Mana pirmā spēle bija ar Kijevas "Dinamo".

Kādas atmiņas par pirmo spēli?

Oi… Malā māžojāmies, bijām rotaļīgā noskaņojumā. Bija pārbaudes turnīrs Adlerā. Turpat arī treniņnometne. Otrajā puslaikā tiku laukumā, varēju iesist divus vārtus. Pēc tam ar Serjogu pirtī sēdējām, viņš man teica: "Re, kā! Tavi lietuvieši būtu šokā, ja tu iesistu divus vārtus." Es skaidroju: "Esmu no Latvijas, nevis Lietuvas." Viņš atmeta: "Kāda, pie velna, tur starpība? Latvija vai Lietuva – tāpat jūs esat vācieši." (Smejas)

Ar to nācās bieži saskarties?

Nē taču! Tie tikai tādi veču jociņi vien bija. Nekā nopietna. Vienu reizi viņš tā pa jokam izspļāva. Nebija nekādu problēmu ar to. Par Rīgu viņi vienmēr teica – mazā Parīze. Es tur ierados nākamajā gadā pēc tā, kad viņi uzvarēja 1. līgā… Tobrīd viņi bija Rīgā, viņiem tur ļoti patika – cik skaisti un kulturāli pie mums viss bija.

Labi, pārbaudes spēles viena lieta, bet pavisam citas sajūtas noteikti bija oficiālajos PSRS mačos, ne tā?

Zini, ne gluži. Katra spēle tobrīd bija liels notikums. Bet es jau pāris mēnešus vēlāk, 1984. gada martā, spēlēju sākumsastāvā pret "Kairat", pret Tbilisi "Dinamo". Tad jau arī gatavojāmies spēlēt izlasē. Man gan to uzreiz neteica – saudzēja.

Spēlējāt PSRS jauniešu izlasē?

Jā, U-18 vecuma grupā. Nospēlēju pirmo maču pret "Kairat". Pēc spēles pienāca Šubins un teica, ka rītdien jādodas uz PSRS jauniešu izlasi. Iepriekš viņi man neko neteica, lai es nesatrauktos. Spēles gaitā tā dabūju pa kājām, ka maz nelikās. Nevienam neteicu, ka lāga pat paiet nevaru. Aizbraucu uz izlasi. Iesitu vārtus pret Batumi "Dinamo". Tad atgriezāmies Maskavā. Treneri Mosjagins un Ignatjevs teica: "Armand, gatavojies Eiropas čempionātam." Maija beigās un jūnija sākumā jau spēlēju ar PSRS U-18 izlasi Eiropas čempionātā. Klubā līdz tam spēlēju regulāri. Tur bija grūti nokļūt.

Visur tiekat pieminēts kā pussargs, bet kura tieši bija jūsu īstā pozīcija?

Visur, kur vajadzēja, varēju nospēlēt – centrā, abās malās. Dažreiz pat biju kā otrais uzbrucējs. Biju kā pleimeikers. Man nekad nebija problēmu spēlēt ar abām kājām. Man bija vienalga, kā man piespēlē, uz kuru kāju. Tas bija svarīgi. Rīgā bija tāds treneris Viktors Lukins. Viņš man, bērnam esot, jautāja: "Armand, gribi spēlēt futbolu?" Viņi taču redzēja, ka es tur bumbu dzenāju no rīta līdz vakaram… Atbildēju: "Jā, gribu." Viņi man saka: "Tu esi malacis, visu vari izdarīt – iesist, piespēlēt, apspēlēt. Bet visu ar labo kāju. Cik cilvēkam ir kāju?" Atbildēju: "Divas. Kreisā un labā." Tā nu viņš teica – attīsti savu kreiso kāju. Tā sāku pastiprināti trenēt sitienu ar abām kājām. Bija mums tāds stends ar atzīmētiem segmentiem. Skatījos uz "devītnieku". Kamēr netrāpīju ar kreiso kāju tajā "devenē", prom negāju. Tehnika ir jāslīpē. Tā jātrenē. Tikai no malas liekas, ka tas ir vienkārši. Kāpēc futbolistiem tagad maksā tādas astronomiskas summas? Es pa visu savu mūžu futbolā nenopelnīju tik daudz, cik viduvējs angļu futbolists nopelna pusstundā (smejas). Tāpēc, ka par labu futbolistu nepiedzimst. Tur nepieciešams ieguldīt milzīgu darba apjomu. Vienkārši milzīgu. Un pareiziniet vēlreiz to "milzīgu" ar vismaz desmit.

Pastāstiet vairāk par U-18 Eiropas čempionāta finālturnīru!

Tas notika PSRS. Ļeņingradā, Maskavā, Minskā un Kijevā. Apakšgrupā spēlējām ar VDR, Angliju un Luksemburgu, kas atbrauca Nīderlandes vietā. Holandiešus nelaida uz čempionātu par pirotehnikas izmantošanu. Ceļazīmi piešķīra kvalifikācijas grupas 2. vietas ieguvējai Luksemburgai. To sagrāvām ar 5:0, ar Angliju nospēlējām neizšķirti. VDR uzvarējām ar 1:0. Pusfinālā tikāmies ar īriem. Viņus uzvarējām ar 2:1 [uzvaras vārtus guva tieši Zeiberliņš]. Fināls bija "Lužņiki" stadionā. Simt tūkstošu līdzjutēju klātbūtnē tika spēlēts [protokolā rakstīts, ka spēli klātienē vēroja 72 800 skatītāju]. Tolaik cilvēki nāca uz stadioniem…

Taču jūs finālā tā arī neuzspēlējāt…

Jā, tolaik avīzēs daudz par to rakstīja – kā tad tā, ka turnīra rezultatīvākais spēlētājs [Zeiberliņam bija divi vārti pret Luksemburgu, vieni pret Īriju, trīs vārti kopā četrās spēlēs] netiek laukumā pat ne uz maiņu papildlaikā… Mani Mosjagins tā arī neizlaida (smejas). Viņam arī kaut kas manī līdz galam nepatika. Atbrauca lietuvietis Rolands Bubļausks, mēs viens otru mainījām. Viņš turnīrā guva vienus vārtus, bet finālā treneris deva priekšroku viņam. Neviens treneris nemēģinās nodarīt sev pāri. Katrs treneris grib sasniegt maksimāli labāko rezultātu, tā ka nekādu aizvainojumu uz Mosjaginu neturu. Spēles gaitā traumu guva Oļegs Kužļevs, un viņa pozīcijā laukumā sūtīja Dmitriju Kuzņecovu. Ja nebūtu tās traumas, domāju, arī es tiktu pie spēlēšanas. Būtu iesitis pāris goliņus ungāriem, būtu kļuvis par Eiropas čempionu (smaida). Tā mēs zaudējām “pendelēs”. Vicečempiona gods gan arī nav slikti. Medaļa man ir. [Turnīrā spēlēja tādi futbolisti, kā Tedijs Šeringems, Tomass Dolls, Deniss Īrvēns u.c.]

Pēc tam spēlējāt vēl kādā PSRS izlasē?

Jā, gadu vēlāk. Bija U-20 FIFA Pasaules kausa finālturnīrs. Atkal viss notika pie mums. Fināls Maskavā. Es gan biju ar komandu, taču nevienā spēlē netiku laukumā. Tā sanāca. Trenera asistents Ignatjevs visu laiku teica, ka tūlīt nākamajā spēlē tikšu laukumā, bet visu laiku kaut kas notika tā, ka netiku uzspēlēt. Grupu stadijā Minskā nospēlējām 0:0 ar Austrāliju, ar 2:1 uzveicām Nigēriju, ar 5:0 sagrāvām Kanādu. Ceturtdaļfinālā ar 1:0 pārspējām Ķīnu. Pusfinālā 45 sekundes pirms papildlaika beigām bijām vadībā pret Spāniju, bet viņi pēdējās sekundēs panāca izlīdzinājumu 2:2. "Pendelēs" piekāpāmies. Mums vajadzēja finālā spēlēt pret Brazīliju. Bronzas mačā vēlreiz spēlējām ar Nigēriju, bet šoreiz "pendelēs" piekāpāmies. Mums tā interesanti sanāca – visu laiku pēcspēles sitienos zaudējām. Tā es būtu varējis būt Eiropas un pasaules čempions. Tad gan latvieši ar mani lepotos (smejas).

Pēc četriem gadiem Rostovā komanda pameta augstāko līgu.

Jā, tur daudzi pieredzējušie beidza karjeras, un tad kļuvām vājāki. Tas bija pavisam cits līmenis. Tie spēlētāji bija monstri. Tehniski, fiziski… Ar aizvērtām acīm viens otru juta. To nevar aprakstīt vārdiem. Kad tur nokļuvu, no spēlēšanas guvu baudu. Nevienam nekas nebija jāsaka. Skatījās uz vienu pusi, piespēlēja uz citu, saņem bumbu tieši kā uz paplātes, kā ērti, nevis – kā pagadās. To nevarēja salīdzināt ar 1. līgu.

Tad nācās atgriezties Latvijā, bet te neuzkavējāties ilgi. Pēc pussezonas "Zvejniekā" devāties uz Ukrainu, un 1989. gadā ar Raimondu Laizānu Luckas "Volyn" sastāvā kļuvāt par Ukrainas čempionu (bez PSRS augstākās līgas komandu konkurences).

Jā, tolaik nebija viegli nokļūt ārzemēs. Pēc Ukrainas spēlēju arī Polijā, Zviedrijā, Izraēlā. Taču līmenis ļāva tur nokļūt. Polijā treniņos ar vietējiem poļiem tā lamājāmies! Daudz netrūka arī līdz kautiņiem, lai paskaidrotu viņiem, kā vispār futbolu spēlēt.

Pirmajā Latvijas čempionātā pēc neatkarības atjaunošanas uzspēlējāt Jelgavas "RAF".

Jā, toreiz bija citi laiki. Pasauca, uz brīdi uzspēlēju, bet algas nebija izcilas. Kad parādījās citi varianti, trenerim [Viktoram Ņesterenko] teicu: "Palič, visu cieņu, bet ar jūsu algām badā nomiršu. Man sola mašīnu un vairāk naudas." Treneris teica, lai es darot, kā zinu. Pēc tam par "RAF" treneri kļuva Marks Zahodins. Viņš man palīdzēja vēlāk iekārtoties Izraēlā. Pats jau uzprasījos. Viņš teica, lai braucu un pierādu sevi! Tobrīd biju labā formā, ko laikam izdevās apliecināt arī Latvijas izlasē, kad trīs mačos pēc kārtas guvu vārtus valstsvienības rindās. Zviedrijā mums palīdzēja iekārtoties Ainārs Linards.

Vēl 1992. gadā uzspēlējāt Pleskavas "Mašinostroiteļ" komandā. Vai sanāca krustot ceļus ar leģendāro krievu futbolistu Dmitriju Aļeiņičevu? Vai ieradāties jau tad, kad viņš tikko pārcēlās uz Maskavu?

Es dzīvoju kopā ar Dmitrija vecāko brāli Andreju. Dimku arī zinu, bet ar Andreju vairāk kopīgu atmiņu. Pusgadu nodzīvojām kopā. Zelta puisis.

Zviedrijā maksāja labākas algas?

Rēķini pats – ja "Skonto" maksāja ap simt dolāriem, man Zviedrijā bija 1500 dolāru. Kad atbraucu uz Latviju, jutos kā karalis. Ķircināju puišus – kā jūs par šo naudu dzīvojat? Lai gan pusgadu iepriekš pats pelnīju tikpat nabadzīgi (smejas). Kad bija izlases sabraukumi, es devos pa veikaliem. Pat neatceros, kurās valstīs. Kad biju Zviedrijā, man piedzima bērns. Tad nu izlases sabraukumos ārzemju veikalos piekrāmēju pilnus ratus ar pirkumiem. Komandas biedri skatījās un brīnījās. "Cik šis viss maksā?" viņi jautāja. Teicu: "Ai, piecsimt dolāru." Tiem bija acis lielas (smejas). Pēc tam Marks Zahodins pateica, ka arī mans Zviedrijas atalgojums ir niecīgs. Trīsdesmit gados aizbraucu uz Izraēlu. Lūk, tur bija labs atalgojums. Ap 20-25 tūkstošiem dolāru. Tolaik tā bija patiešām milzu nauda. Tagad futbolisti par tādu naudu pat bučus kājās neaus. Deviņdesmitajos ar šādu naudu varēju pusi pilsētas dzīvokļu te nopirkt.

Izlases kreklā visspilgtākās atmiņas ir gūtie vārti 3:2 uzvarā pār Austriju?

Laikam, jā. Tie bija lieli prieki visai valstij. Tā sanāca.

Izlasē gan, šķiet, visu potenciālu neparādījāt. Jānis Gilis sevišķi neuzticējās?

Man ar Gili bija grūti. Es vispār nesaprotu, kā viņš mani uz izlasi uzaicināja. Kad Latvija atguva neatkarību, man bija jau 27 gadu. Gilim spēlētāji šādā vecumā bija jau pensionāri. Es arī 36 gadu vecumā varēju dažu labu tur apspēlēt. Es Gilim nepatiku. Viņam, redziet, vajadzēja atrast vietu laukumā savam dēlam [Gintam Gilim]. Nezinu, varbūt es savu dēlu tāpat bīdītu, bet tas nebija taisnīgi. Viņš man nebija konkurents.

Kāds bija iemesls, ka Skredelis un Gilis jūs ne visai mīlēja?

Es nezinu, kādi tam var būt iemesli. Astoņpadsmit gadu vecumā aizbraucu prom, spēlēju līmenī, kādā citi Latvijas futbolisti netika pat tuvumā. Kāds var būt iemesls? Nezinu. Varbūt baidījās, ka esmu augstāk par viņiem? Katram sportistam jādod iespēja. Nepatīku? Nu, izsauc uz nedēļu! Un tad ar darbiem būtu skaidrs, vai es deru, vai – ne. Bet ne jau ignorē pavisam! Kopumā ar treneriem man problēmu nebija. Ņesterenko mani ļoti mīlēja. Vienmēr padošu viņam divas rokas. Viņš vienmēr teica: “Man vienalga, kas tu esi un kāds, bet galvenais – lai laukumā pierādi savu varējumu.” Man šāda pieeja patika.

Kā atceraties Latvijas izlasi deviņdesmito gadu sākumā?

Es teikšu tā – tie bija spēlētāji, kuri izgāja padomju skolu. Bija pašatdeve, cīņasspars. Atdevām visus spēkus laukumā. Jā, bija grūti, bet cīnījāmies. Ar dāņiem un spāņiem nospēlējām neizšķirti. Tas taču par kaut ko liecina?! Mēs dzīvojām futbolam. Tagad – nezinu, no kā futbolisti dzīvo. Varbūt viņi domā, ka, nopērkot dārgu mašīnu, kļūst labāki futbolisti? Mēs domājām, ka jātrenējas vēl vairāk, lai kļūtu labāki. Ceru, ka kādreiz Latvijas izlase atkal nopelnīs sev vietu FIFA ranga labāko sešdesmitniekā. Un novēlu to visiem mūsu līdzjutējiem. Bet, godīgi sakot, redzot, ka pagalmos neviens nespēlē futbolu, man tam grūti noticēt. Lai kļūtu par labu futbolistu, jāspēlē un jātrenējas visu laiku. Kāpēc tēvi nevar iziet ar puikām ārā ar bumbu? Vienkāršāk iedod telefonus rokās… Tagad treniņos dažkārt nākas vadāt aiz rociņas bērnu, lai viņš vismaz treniņā pakustas. Prasu: "Kāpēc atnāci uz treniņu, ja nekusties?" Bērns atbild: "Mamma grib, lai esmu futbolists." Nu, mīlīši, tā nekas nesanāks. Mamma laikam izlasīja kādā žurnālā, cik futbolisti pelna, un nolēma atpirkties no bērna pieskatīšanas ar futbola treniņu finansēšanu. Liela daļa trenējamo bērnu futbolā ir tikai tāpēc, lai vecākiem būtu vairāk brīvā laika… Lūk, tas ir bēdīgi. Lai tas mainītos, vecākiem jārīkojas citādi. Un tad arī bērni būs aktīvāki, paši interesēsies par futbolu. Tad varbūt varēs cerēt uz izlases rezultātu uzlabošanos.

Armands Zeiberliņš

Dzimis: 1965. gada 13. augustā
Klubu karjera: "Zvejnieks" (1983, 1988), SKA, Rostova pie Donas (1984-1987), Jaroslavļas "Šiņņik" (1987), Luckas "Torpedo" (1988-1990), Doņeckas "Shakhtar" (1990), Pleskavas "Mašinostroiteļ", Krievija (1992), Jelgavas "RAF" (1992-1993, 1995), OPE IF, Zviedrija (1993), KSZO, Polija (1993-1994), FC "Gute", Zviedrija (1994), Beerševas "Hapoel", Izraēla (1995), Beitšeanas "Hapoel", Izraēla (1996), FC "Universitāte Rīga" (1996), FK "Liepājas Metalurgs" (1997), Zaporižjas "Metalurh", Ukraina (1997-1998), Luckas "Volyn", Ukraina (2001-2002)
Latvijas izlasē: 23 spēles, 4 vārti

Materiāls tapis sadarbībā ar TVNET. Latvijas Futbola federācijas 100 gadu jubilejas (2021. gada 19. jūnijā) gaidīšanas interviju cikls.