Vasarā tev bija unikāla pieredze – dalība Bayern pārbaudes spēlē ASV pret Londonas Arsenal. Pastāsti, kā tiki pie šādas iespējas!

Tas bija diezgan ilgs process, jo sezonas sākumā visi pulcējās kopā uz pirmās komandas treniņiem, gatavojās tūrei. Trenējos ar tādiem augstas klases spēlētājiem kā Levandovskis, Gnabrī un citi. Piedalījos treniņprocesā, un pēc tam komandas galvenais treneris [Niko Kovāčs] man teica, ka esmu atstājis uz viņu labu iespaidu un ka es došos ar komandu uz Ameriku. Biju ļoti priecīgs, jo man tā bija milzīga iespēja. Jebkuram jauniešu spēlētājam tā būtu.

Kādi iespaidi palika par pašu spēli pret Arsenal?

Tikai vislabākie. Pretī bija tādi spēlētāji kā Obamejangs. Es pret tādiem tikai video spēlēs biju spēlējis (smaida). Man tā bija lieliska spēle tādā ziņā, ka tribīnēs bija desmiti tūkstoši skatītāju, mediju uzmanība – tas viss man bija neierasti. Pati spēle arī neslikti padevās. Normāli nospēlēju, taču pirmā puslaika beigās guvu traumu. Ja tās nebūtu, varbūt vēl kaut ko vairāk izdarītu.

Kovāčs runāja ar tevi personīgi vai caur kādu citu?

Ar mani personīgi. Viņš man paziņoja, ka došos uz ASV. Tur viņš man deva iespēju spēlēt sākumsastāvā. Tiku pie iespējas un neslikti to izmantoju. Tikai trauma patraucēja.

Vai pēc spēles bija saruna ar treneri?

Jā, viņš teica, ka viņam paticis mans sniegums, sevišķi tas, ka spēlēju bez pietātes pret visiem tiem augstā līmeņa spēlētājiem. Teica, ka apliecināju savu gatavību iekļauties pieaugušo futbolā. Novēlēja man pēc iespējas ātrāk atveseļoties. Un solīja, ka sekos līdzi manām gaitām.

Tev padevās viens ļoti labs sitiens, ko Bernds Leno ar grūtībām atvairīja. Vai sitiens izdevās tieši tā, kā to plānoji?

Saņēmu bumbu no labās puses, pamanīju spraugu, kur var iesist. Uzņēmu bumbu ar kreiso kāju, tad bija jāizvēlas – atmest bumbu atpakaļ Tolisso vai sist pašam. Izvēlējos pēdējo, taču Leno izvilka bumbu. Pats nespēju noticēt tam, ko redzēju (smaida). Nu, malacis!

Kā pret tevi izturējās Bayern zvaigznes? Vēl dienu pirms mača ar Arsenal atsevišķi futbolisti vācu medijiem teica, ka ar jauniešiem titulus nevarēs izcīnīt.

Skaidrs, ka viņi sākotnēji bija atturīgāki, jo viņi mūs nepazīst. Jo ilgāk ar viņiem trenējāmies, jo vairāk viņi mums uzticējās. Jāuzdod viņiem jautājumus, jārunā, un tad jau viņi arī palīdzēs. Ja viņi redz, ka esi komunikabls, visiem būs vienkāršāk. Viņi mēģina palīdzēt laukumā un ārpus tā.

Klubā ar tevi vairāk rēķinās kā ar flanga spēlētāju?

Jā, pārsvarā spēlēju malās. Pēdējā gadā U19 komandā dažkārt spēlēju arī kā desmitais numurs vidū. Pašreizējais Bayern treneris mani vairāk redz kā flanga spēlētāju. Kur es pats labāk jūtos? Man ir ātrums, bet es labāk jūtos apspēlēšanā viens pret vienu. Ar tehniku, ar driblu mēģinu apspēlēt pretinieku, izveidot bīstamas situācijas, spēlēt radoši – tās ir lietas, kas mani veido par tādu spēlētāju, kāds esmu.

Pastāsti nedaudz sīkāk par traumu – cik tā bija nopietna? Izskatījās ne pārāk patīkami.

Jā, patīkamā tur bija maz. Godīgi sakot, man pat nedaudz paveicās, ja tā var teikt. Ja es būtu sagriezis kāju vēl vairāk, nāktos operēt. No tā vienmēr gribas izvairīties. Kluba ārsts teica, ka mēģināsim sadziedēt kāju bez operācijas. Domāju, tas bija pareizs lēmums. Mēnesi staigāju ar kruķiem, pēc tam – rehabilitācijas process un nemitīga uzmanīšanās. Gandrīz divus mēnešus trenējos tikai individuāli. Pirms četrām nedēļām atgriezos komandas treniņos, un pakāpeniski atgūstu iekavēto.

Tagad trenējies ar dublieru komandu?

Jā. Pagaidām gan tikai trenējos. Tikko bija spēle, kurā biju gatavs piedalīties, bet esmu te. Treneris solīja, ka pēc izlašu mačiem atgriezīšos sastāvā. Fizisko kondīciju esmu atguvis. Kad uzņemšu arī sportisko formu, domāju, atgriezīšos pamatkomandas treniņos. Tur parasti trenējas 24-25 un pāris uzaicināti jaunieši. Es gan vairs neskaitos jaunietis, bet spēlētājs ar profesionālo līgumu. Viņi cenšas dot man iespēju trenēties pie pirmās komandas. Esmu pateicīgs par katru šādu iespēju, jo tur ir augstākā līmeņa treniņprocess, milzīga kvalitāte – katrā treniņā daudz jauna var iemācīties.

Septembrī tiki uzaicināts uz izlasi, taču nebiji ar komandu. Pastāsti, kāpēc tā notika!

Laika ziņā bija ierobežojumi. Tikai četras piecas dienas biju atgriezies komandas koptreniņos. Es kā spēlētājs ļoti gribēju atsākt spēlēt un biju gatavs braukt. Izlases treneris man piezvanīja, un es solīju atlidot. Varbūt nedaudz par agru to teicu, bet vienmēr gribas spēlēt. Klubs nebija priecīgs par to un man paskaidroja: “Atvaino, bet nevaram tevi palaist uz izlasi. Tev vēl ir par agru spēlēt. Negribam ar tevi riskēt, turklāt tādā formā nebūsi nekāds palīgs izlasei.” Klubs ieteica nedoties uz izlasi septembrī, ka tas būs tikai lieks risks.

Kā pats tagad fiziski jūties? Esi gatavs spēlēt ar pilnu atdevi?

Jā, man ir patiešām lieliska pašsajūta. Pirmkārt, nekas nesāp. Otrkārt, esmu uzņēmis fizisko formu. Esmu pārliecināts, ka varēšu palīdzēt komandai. Skatījos izlases septembra spēles. Neveiksmīgi mači, protams. Ļoti pārdzīvoju par komandu. Polijai ir ļoti laba komanda, individuāli spēcīgi izpildītāju. Domāju, mums jāspēlē agresīvi, bez respekta pret pretiniekiem.