Slaviša Stojanovičs: “No sešiem ielaistajiem vārtiem trīs uzdāvinājām pretiniekiem paši. Spēlējām pret spēcīgiem pretiniekiem, un viņi ļoti labi parādīja, kāpēc viņi ikdienā spēlē tajā līmenī, kurā spēlē. Mūsu komanda piekāpās pretiniekiem arī fiziski. Viņi bija ātrāki, mērķtiecīgāki, tehniskāki. Varu apsveikt Austriju ar uzvaru. Tai pat laikā jāsaprot, ka mēģinām atjaunot sastāvu, iekļaut komandā jaunu paaudzi, un reizēm var nākties tādēļ ciest. Tas ir normāli. Ar to rēķināmies. Mēs nevaram par šo visu būt lepni, taču cenšamies visu lēnām mainīt, iesaistīt jaunos spēlētājus. Protams, nevēlos meklēt sev alibi vai attaisnojumus, taču mums bija daudz problēmu pirms treniņnometnes savainojumu sakarā. Futbolisti, kuri ienāca viņu vietā, nebija līmenī.”

Vai tagad domājat par atkāpšanos no amata?

Saprotu jūsu jautājumu. Noteikti runāšu ar [LFF] prezidentu. Arī par šādiem rezultātiem, saprotams. Kā jau teicu iepriekš, ierados šeit bez ilūzijām nekavējoties uzlabot rezultātus. Dažreiz tas vienkārši nav iespējams. Runāsim, meklēsim labāko risinājumu tieši šim brīdim. Jau pašā sākumā teicu, ka šogad būs sarežģīti. Tiesa, negaidīju, ka tas būs tik sarežģīti. Bet mums jārunā savā starpā godīgi un atklāti.

Runājāt par nepieciešamajiem uzlabojumiem, taču, godīgi sakot, nekādu lielo progresu neredzējām.

Progress futbolā nenotiek vienas nakts laikā. Treniņnometnē mums ir tikai trīs vai četras treniņu sesijas. Ir patiešām sarežģīti. Ne tikai man, bet arī visiem citiem treneriem. Nevar visu mainīt vienā rāvienā. Austrijas, Beļģijas, Itālijas futbols – tas prasīja gadiem ilgu darbu, lai nonāktu tur, kur tās ir tagad. Neesmu no tiem, kurš meklēs attaisnojumus, taču esmu arī reālistisks. Ja man ir jābūt vienīgajam atbildīgajam par šo te… Tad risinājums būs vienkārši atrodams. Taču mums ir jauni futbolisti, kuri ar laiku varētu kļūt par Latvijas izlases līderiem. Taču visupirms mums visiem nepieciešams, lai viņi spēlētu savos klubos. Mums ir divi trīs spēlētāji, kuri savos čempionātos aizvadījuši piecus mačus pēc kārtas. Kad viņi nonāk šajā līmenī un sastopas ar spēlētājiem no Eiropas vadošajām līgām, kur spēles temps ir daudzkārt, daudzkārt augstāks, kur agresivitāte ir pavisam citā līmenī, tad ātri vien top redzama atšķirība meistarībā. Ja tam visam klāt nāk vēl arī savainojumu problēmas, kādas mums bija, tad ir ļoti sarežģīti kaut ko ievērojami mainīt īsā laika periodā. Taču pilnībā saprotu jūsu viedokli un jautājumus par šo. Tie ir loģiski. Pirms nodevu atskaiti par jūnija spēlēm, pirms piedāvāju savu attīstības modeli nākotnei, tādi rezultāti, protams, tur nebija paredzēti. Šobrīd cīnāmies pret ļoti spēcīgiem pretiniekiem. Jebkura uzvara vai vismaz iegūts punkts šajā grupā mums būtu ievērojams panākums. Tāda ir realitāte.

Vai varam atzīt, ka mūsu vienīgā sacensību vieta ir UEFA Nāciju D līga, nevis Eiropas čempionāta kvalifikācija?

Sarežģīts jautājums. Nevēlos šodien nākt klajā ar skaļiem paziņojumiem, jo varbūt rītdien domāšu citādi. Pirmkārt, jāsaprot, kāda ir realitāte. Mums jāsāk krāt punktus arī kvalifikācijas kārtā, savā grupā. Taču tam ir iemesls, kāpēc esam D līgā.

Vai bija kaut kāda cerība, ka šis mačs varētu beigties arī citādi?

Sākot spēli tā, kā mēs to šodien sākām… Grūti iztēloties šādu iespēju. Ņemot vērā pretinieku kvalitātes, spēlēšanu pretinieku laukumā, kur mājiniekiem ir spēcīgs atbalsts, ielaidām agri vārtus. Tādā veidā tas nedrīkstēja notikt. Otra lieta – analizējot pretiniekus, vismaz desmit reizes spēlētājiem teicām neatstāt Zabitceru vienu, jo viņš var gūt vārtus, piespēlēt partneriem. Tad trešie vārti – “pendele”. To es neredzēju. Ceturtie vārti – neveiksmīgs gadījums. Bumba atsitās pret vārtu stabu un pret Šteinbora papēdi. Piektie vārti bija kaut kas līdzīgs. Sestie – pēc, iespējams, pārkāpuma. Šajā līmenī tu tiec sodīts par katru niecīgāko kļūdu. Mums trūkst spēlētāju, kuri prot pieturēt bumbu, saspēlēties. Mēs tikai skrienam. Ar to ir par maz. Dažkārt ir jānosargā bumba, jāmēģina kaut kas izveidot pie pretinieku vārtiem, jāuztaisa pārkāpums tālāk no bīstamajām vietām, jāpiespiež pretinieks pārkāpt noteikumus… Mēs daudzās epizodēs kavējām.

Cik grūti bija veikt izvēli par sastāvu?

Tas bija diezgan sarežģīti, ja esam atklāti. Patiešām sarežģīti. Tāpēc, ka treniņnometnes sākumā mums bija nepatīkama situācija ar dažiem savainotiem spēlētājiem. Citus spēlētājus nepalaida klubi. Visi plāni, ko gatavojām divus mēnešus, bija jāpārkārto, jāmaina treniņu plāns. Pirmsspēles dienā man bija daudz vielas pārdomām, izvēloties sastāvu. Bija jāmeklē, kurš var skriet, kurš var piespēlēs, kurš var piesegt. Galu galā izvēlējos šos spēlētājus. Ja pretiniekos ir ne tikai tehniski, bet arī fiziski labāki spēlētāji, tad ir grūti tikt ar to galā. Taču daži no vārtiem, kādus šodien ielaidām… Tas vienkārši nav pieļaujams. Ne šajā līmenī.

Pirmo zaudēto vārtu epizodē saķērāt galvu pēc Dubras piespēles Bogdaškinam, vēl pirms pēdējais uzņēma bumbu. Kāpēc tā?

Pirmajos vārtos bija neticams lēmums šādi piespēlēt bumbu bīstamajā zonā spēlētājam, kuram aiz muguras ir jau pretinieks. Dubras lēmums piespēlēt bumbu, kā arī Bogdaškina ķermeņa pozīcija – tas viss nebija pareizi. Tajā epizodē viņš neredzēja, kas notika viņam aiz muguras. Divas kļūdas. Man tas bija nepieņemami. Kolīdz Dubra piespēlēja, jau saķēru galvu.

Taču atkārtojumos varēja redzēt, ka Bogdaškins tobrīd vēl bija brīvs.

Jā, taču Austrijas spēlētāja prasmes nolasīt spēles epizodi lika sajust tuvojošās briesmas. Bogdaškins uztvēra bumbu nepietiekami labi sava ķermeņa pozicionēšanas dēļ. Ja tā būtu labāka, viņš redzētu, ka kāds viņam ir aiz muguras. Ja Dubra redzētu, ka viņa komandas biedrs nevarēs uzņemt bumbu, arī būtu citādi. Mēs tieši runājām, ka nedrīkst piespēlēt bumbu tajās pozīcijās. Tad vairs neko nevar darīt. Lēmumi izšķir atšķirību meistarībā, nevis tehniskās prasmes. Viss ir lēmumu pieņemšanā – kad piespēlēt, kā piespēlēt. Šādā ziņā Austrija mums šodien parādīja, kā jāspēlē futbols.