Aleksandra Basova futbolista karjera

Aleksandrs Basovs piedzima Latvijā, Rīgā, 1977. gada 24. oktobrī. Jau bērnībā Aleksandrs bija žiperīgs un aktīvs puika, tāpēc vecāki ātri vien lēma par sūtīšanu futbolā, un treniņi Rīgas Futbola skolā izrādījās pareizais lēmums, jo viņš salīdzinoši ātri spēja sevi pierādīt lielajā vīru futbolā. 1992. gadā 15 gadu vecumā Aleksandrs nonāca pie U-17 izlases durvīm, 1994. gadā jau pie U-19 valstsvienības, kā arī 15 gadu vecumā - 1993. gada augustā - Celtnieka stadionā pret FK "Auseklis" piedzīvoja debiju FK "Pārdaugava" sastāvā, 88. minūtē nākot uz maiņu (nomainīja Andreju Baumani). Taču visam drīz nācās pārvilkt treknu svītru, jo sākās nopietnas problēmas ar kāju, kā rezultātā plīsa krusteniskā saite... Sapņiem par spēlēšanu izlasē un Virslīgā nācās pielikt ļoti ātru punktu.

"Futbols bija tik ļoti iekritis sirdī, ka ātri sāku skatīties trenēšanas virzienā, kas arī izrādījās pareizais lēmums. Astoņi gadi tika nostrādāti "Skonto" akadēmijā, un tad saņēmu negaidītu piedāvājumu no Maskavas "Lokomotiv" akadēmijas strādāt ar U-15 un U-16 komandām. Piedāvājumam piekritu, jo tolaik tas likās pavisam īpaši - kā trenerim pierādīt sevi ārvalstīs, it īpaši šādā labi zināmā klubā. Pēc tam piekritu strādāt arī "Strogino" klubā, kas izveidoja jaunu akadēmiju un piedalījās Krievijas 2. līgas čempionātā. Tur man bija iespēja pirmo reizi strādāt kā galvenajam trenerim, taču Krievijā visus tur pavadītos septiņus gadus īsti sevi līdz galam nesajutu, nebija vajadzīgais klikšķis, kā arī ļoti gribējās atpakaļ Latvijā pie ģimenes. Pieņēmu lēmumu un pēc Jāņa Engeļa aicinājuma pievienojos SK "Super Nova" strādāt ar jauniešiem, kur pavadīju kādu pusgadu līdz pēc Daiņa Kazakeviča rekomendācijas saņēmu aicinājumu strādāt par U-19 izlases galveno treneri.

Iepriekšējo laiku, strādājot Krievijā, regulāri problēmas sagādāja nepilsoņa statuss - braukāšana uz Latviju un atpakaļ, kā arī ikgadējās formalitātes kārtošanas, vīzu, darba atļauju jautājumi un lielā birokrātija man sagādāja daudz problēmu. Tāpēc "Lokomotiv" klubs man palīdzēja sakārtot Krievijas pilsonību, ko pieņēmu tikai tāpēc, lai būtu ērtāk strādāt. Šodien man pagaidām ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja, taču esmu procesa vidusceļā pilsonības iegūšanai. Tā ir salīdzinoši komplicēta procedūra, lai atteiktos no Krievijas pilsonības, taču Latvijas pilsonības iegūšana man personīgi ir prioritāte. Ceru tuvākajā laikā šos jautājumus nokārtot. Pagaidām visa uzmanība ir uz darbu ar izlasi. Latvija ir mana valsts, un šobrīd visu uzmanību veltu tam, lai mūsu jaunie futbolisti spētu sevi pierādīt uz lielās skatuves, atdotu visu savu mīlestību un enerģiju Latvijas futbola labā."

Latvijas jaunatnes futbola līmenis

"Man patīk tas, ko es redzu - jauniešos mēs varam spēlēt labā līmenī, brīžiem pietrūkst veiksmes, taču tā noteikti ir jānopelna. Tāpat mēs redzam, ka pēdējos gados nu jau vairākas mūsu jaunatnes izlases spēlē Elites kārtā vai arī esam šai kārtai ļoti tuvu. Bieži vien tikai vienu vārtu attālumā. Kopumā mūsu rokraksts ir spēle no aizsardzības ar ātru pāreju, tāpat varam spēlēt agresīvi arī uzbrukumā, kas ļauj izveidot bīstamus momentus. Nekad neaizmirsīšu tās emocijas, kad ar 1999. gadā dzimušajiem nokļuvām Elites kārtā un bijām uz to brīdi Eiropas pirmā desmitnieka komanda savā vecumā. Un lai kāds man mēģina apgalvot, ka Latvijas futbolam nav nākotnes. Ir, tikai jāturpina visiem kopā smagi strādāt.

Šobrīd ir laba tendence. Jāturpina iesāktais ceļš. Man ir prieks, ka nacionālajā izlasē ir četri spēlētāji, ar kuriem vēl nesen kopā strādāju - Ontužāns, Varslavāns, Korotkovs un Birka. Tas nozīmē, ka tiek darīts labs darbs, kam pierādījums ir tieši šie jaunie spēlētāji, kuri nokļuvuši nacionālajā izlasē. Tieši jauniešu nokļūšana nacionālajā izlasē agrākā vecumā apliecina jaunatnes izlašu un akadēmiju treneru labo darbu. Tas ir mūsu kopīgs darbs, kas mums jādara visiem kopā."

Attīstības tendences Latvijas elites līmenim

"Ir saprotama sistēma - tā strādā, ir rezultāti, ir spēlētāji. Protams, ar to nekas nebeidzas, bet vajag novērtēt arī to, kas mums šobrīd ir. Šobrīd labs un karsts piemērs - Dario Šits. Soli pa solim, caur "Skonto" un "Metta" akadēmijām, reģionālajām izlasēm, jaunatnes izlasēm, attopas kopā ar Bufonu un Pandevu vienā ģērbtuvē, spēlē vienā komandā futbola lielvalstī. Galvenais tagad sevi pierādīt U-21 līmenī, jo tieši Dario līmenis šodien jau atbilst pieaugušo prasībām. Vai tas nav rezultāts? Protams, tas ir arī milzīgs vecāku un paša spēlētāja nopelns ar attieksmi un ieguldīto darbu. Novēlu katram atrast tādu vēlēšanos un darba ētiku.

Tāpat ir vēl citi labi piemēri, kuri šodien sīvā konkurencē spēlē ārzemju pieaugušo komandās. Un tieši spēlēt kopā ar pieaugušajiem var iedot to nepieciešamo puzles kauliņu, kas palīdz izlauzties uz lielās skatuves."

Latvijas futbols pēc desmit gadiem

"Mēs viennozīmīgi būsim daudz augstāk FIFA rangā - ne tikai mazliet, bet ar lielu soli. Tas nebūs viegls ceļš, bet panākumi būs, tikai atliek turpināt visiem kopā veidot sistēmu. Es pēc dabas esmu optimists un ticu, ka mūsu jauno laiku rezultāti vēl būs. Kopumā jaunajiem futbolistiem svarīgi ir mīlēt futbolu un ģimeni, lai ir veselība, lai veidojas prieks par to, kas tiek darīts. Ja esi nonācis elites līmenī, tad galvenais ir pašatdeve, trenēšanās katru dienu, atdot sevi visu futbolam un attieksmes veidošanai, vadīties pēc trenera noteiktā grafika un plāna, un katru dienu stādāt - jo vairāk, jo labāk.

Ja ir ģimene Latvijā, esi labā akadēmijā, treneris dod iespējas, tad noteikti ir vērts spēlēt Latvijā. Taču, ja gribi sevi izaicināt, esi ar lielām ambīcijām un esi gatavs nokļūt konkurences virpulī, tad var droši doties prom uz ārzemēm. Pats svarīgākais, lai arī galva ir sakārtota. Galvenais būt sagatavotam mentāli uz 110%. Ja nav šī mentālā gatavība vai ja vecākiem ir šaubas, tad labāk nevajag. Ja būsi labākais Latvijā, tad ārzemēs konkurence būs mežonīga. Jāpiemīt pozitīvai futbola nekaunībai, bet jāsaglabā tas patiesums un vēlme atdot sevi visu."

Par 2023. gada Eiropas U-21 čempionāta kvalifikāciju

"Pirmajā aplī man patika tas, ka arī zaudējumos spēlējām ar pretiniekiem līdzvērtīgi. Protams, neskaitot izbraukuma spēli pret Poliju, kur mums nesanāca nekas. Kopumā es teiktu, ka mēs parādījām labu futbolu. Jā, visi gaida rezultātus arī no U-21 izlases, taču man tomēr gribas pateikt paldies spēlētājiem par pērn izdarīto.

Nacionālā izlase ir pati piramīdas augšpuse, tāpēc man svarīgs uzdevums tomēr ir censties nodrošināt lielo izlasi ar labu materiālu. Es ceru, ka ar mūsu sniegumu mēs spējam tuvināt un gatavot jaunos spēlētājus nonākšanai piramīdas augšpusē. Ja mums izdosies sasniegt pozitīvus rezultātus biežāk, tad spēlētāji paliks mentāli spēcīgāki. Tāpat jārēķinās, ka mums atslēgas spēlētāji pāriet uz lielo izlasi, kas nozīmē, ka nākamajiem, kuri stājas vietā, ir jābūt jau mentāli gataviem spēlēt šajā līmenī uzreiz. Tas gan lielākajai daļai prasa laiku.

Šobrīd mērķi otrajā aplī ir saglabāt intrigu tabulā un atņemt punktus katrai komandai, it īpaši lielajām futbola valstīm. Gribam parādīt labu futbolu."

Karš

Karš Ukrainā Aleksandram atnesis arī personīgu ģimenes traģēdiju, jo lielākā daļa ģimenes no mammas un sievas puses ir Ukrainā.

"Esmu precējies ar ukrainieti. Mamma ir ukrainiete. Nesen biju devies pakaļ saviem ģimenes locekļiem uz Ukrainas un Slovākijas robežu. Tagad dzīvojam kopā Rīgā. Māsīcas dēls gāja bojā sīvajās kaujās Harkivā kā karavīrs. Šobrīd nav viegli par to runāt, jo ģimenei tā ir liela traģēdija. Ļoti uztraucamies arī par pārējiem ģimenes locekļiem, kuri ir palikuši tur. Tāpat Ukrainas armijā šobrīd karo arī vēl citi ģimenes locekļi, tāpēc katru dienu sekoju līdzi notikumiem, uztraucamies. Cenšos domāt šobrīd par darbu, kas ļauj nedaudz novērst domas no notikumiem.

Tās ir šausmas. Tā ir katastrofa. Nekad nevarēju iedomāties, ka manā ģimenē būs tādas bēdas. Cilvēki normāli, neatkarīgi dzīvoja, un tad notiek šāda veida ārprāts. Es nesaprotu, kā pie mums 21. gadsimtā kaut kas tāds var notikt. Ceru, ka politiķi spēs vienoties kā pieauguši cilvēki un beigt asins izliešanu, kurā dzīvību zaudē nevainīgi cilvēki, kā arī tiek izpostītas tūkstošiem ģimeņu.

Es dzīvoju futbolam un dzīvoju ģimenei. Šīs ir manas lielākās dzīves vērtības. Katram un visiem kopā mums ir jācīnās par savu valsti, kurā dzīvojam, kuru mīlam. Jācīnās par savu brīvību, lai mēs varam ikdienā nodarboties ar tām lietām, kas mums patīk - drošībā un mīlestībā."