Labākais vārtu guvējs Latvijas izlasē (un visvairāk spēļu aizvadījušais spēlētājs) un Latvijas meistarsacīkstēs līdz 2. pasaules karam, viens no populārākajiem neatkarības laika Latvijas futbolistiem. Bija lielisks saspēles vadītājs, teicams piespēlētājs, izmanīgs situāciju izmantotājs, labi spēlēja ar galvu, izcēlās ar ātrumu, izkoptu spēles un ķermeņa tehniku.
Sākotnēji spēlēja kā centra pussargs, bet Virslīgā debitēja kā uzbrucējs, spēlēja gan centrā, gan iekšējā kreisā, gan iekšējā labējā uzbrucēja pozīcijā. Tuvāk karjeras beigām gan atgriezās centra pussarga pozīcijā.
Futbolu sāka spēlēt, mācoties pamatskolas 5. klasē, vietā, kur vēlāk tika iekārtots ASK stadions, zēnu komandā bijušā boksera Dzeņa vadībā, kuras pirmajā vienībā spēlēja vēlākie Latvijas izlases futbolisti Staņislavs Varakājs un Augusts Baraks, pats Pētersons gan tobrīd bija tālu no pirmās komandas. Turpinājumā spēlēja Esplanādē komandā, kuru vadīja pilsētas algots sporta skolotājs Mieriņš. Pēc pamatskolas beigšanas divus gadus futbolu nespēlējā, atsāka to pēc iestāšanās ģimnāzijā. Spēlēja skolas sastādītajā komandā. 1927. gadā iestājās Rīgas futbola klubā, kuram bija uzticīgs visus savas karjeras gadus.
Sākotnēji spēlēja C klases komandā (faktiski - jaunatnes), spēlēja kopā ar citiem vēlāk ievērojamiem futbolistiem: Rūdolfu Slavišenu, Viktoru Vizlu, Aleksandru Rehtšpreheru, Vili Strautnieku, Ernestu Volgastu. Savas pirmās spēles Virslīgā aizvadīja 1928. gadā.
RFK sastāvā pieckārtējs Latvijas meistars (1930, 1931, 1934, 1935, 1940), divkārtējs Latvijas kausa ieguvējs (1937, 1939). Ilgus gadus bija RFK uzbrukuma līderis, vairākkārt - Virslīgas rezultatīvākais futbolists. Rezultativitātes virsotni sasniedza 1933. gadā, gūdams 18 vārtus 14 spēlēs. Futbola statistiķi bija sarēķinājuši, ka Latvijas meistarsacīkstēs Pētersons kopsummā guva 99 vārtus.
Latvijas izlasē debitēja 18 gadu vecumā 1929. gada Baltijas kausa izcīņā, tobrīd vēl nebūdams stabils Virslīgas komandas dalībnieks. Šajā spēlē Vladimirs Plade visus savus trīs vārtus guva no Pētersona piespēlēm. Pats savus pirmos vārtus izlasē Pētersons guva jau otrajā spēlē izlasē. Desmit gadu garumā bija praktiski neaizstājams Latvijas izlases dalībnieks, piedalījās gandrīz visās tās spēlēs. Četras reizes (1932, 1933, 1936, 1937) uzvarējis Baltijas kausa izcīņā. Guvis daudz nozīmīgu vārtu Latvijas izlases rindās, sevišķi rezultatīvs bija trīsdesmito gadu pirmajā pusē, kamēr pēdējās četrās sezonās izlasē (1936-1939) gūto vārtu papildināt vairs neizdevās, kas gan lielā mērā bija saistīts ar to, ka Pētersons vairs nespēlēja uzbrukumā, bet kā centra pussargs.
1940. gadā futbolista gaitas bija domājis beigt, taču Baigajā gadā atgriezās laukumā Lokomotīves komandā, bet pirmajā nacistu okupācijas gadā - Studentu komandas rindās.
1942. gadā aktīvās gaitas atkal izbeidza, bija Rīgas izlases sastādītājs un pārstāvis (1942-1943), VEF treneris (1940, 1944). Pēc kara spēlēja vietējās komandās Vācijā un trimdas latviešu izlasē. Kad bija pārcēlies uz ASV, vēl uzspēlēja Čikāgas Vikings komandā (1949).
Spēlēja hokeju Latvijas izlasē (1932-1933). Aizvadīja 6 spēles Latvijas izlasē, piedalījās 1932. gada Eiropas čempionātā Berlīnē un 1933. gada Pasaules čempionātā Prāgā.
