10.oktobris. 2017. 10:02

Uzbrūkošais pussargs Andrejs Cigaņiks ir viens no mūsu Latvijas U-21 izlases spēlētājiem, kurš ikdienā meistarību slīpē ārzemēs. Viņa šā brīža karjeras pietura ir Vācija, kur šovasar piedzīvojis būtiskas pārmaiņas, no viena slavena kluba pārceļoties uz citu. Tagad viņa darbavieta ir Gelzenkirhenes Schalke 04 otrā komanda. Saruna ar Andreju notika, gaidot Latvijas U-21 izlases spēli 10. oktobrī Liepājā, kur uzņemsim skotus. Viņi šajā ciklā ar 2:0 pieveikuši arī mūsu iepriekšējo pretinieci Nīderlandi.

- Vai tagad, kad kvalifikācijas grupā jātiekas ar izlasēm no futbola lielvalstīm, piemēram, Angliju vai Nīderlandi, tev piezogas uztraukums?

- Man nekad nav bijis tā, ka, ejot laukumā, sāku uztraukties, pārdzīvot, ka sāktu sāpēt vēders un gribētos uz tualeti. Zinu, ka spēlējam pret komandām, kuras dominēs. Zinu, ka daudz strādāsim, skriesim, centīsimies atņemt bumbu un spēlēt ar pretuzbrukumiem. Taču man nav tādu problēmu, ka pārāk daudz pārdzīvotu. Zinu, kas laukumā ir jādara un ko vēlas treneris.

- Kopš 2013. gada tu spēlē Vācijā. Kā no Latvijas pārcēlies uz Leverkūzenes Bayer 04?

- Mēs spēlējām Riga Cup turnīrā, ko rīkoja Skonto klubs, ko tobrīd pārstāvēju. Uz šo turnīru brauca aģenti un skauti, jo tas tiešām bija labs turnīrs un te ieradās labas ārzemju komandas (dažādos gados Riga Cup spēlējušas, piemēram, jauniešu komandas no tādiem klubiem kā Mančestras City, Tottenham Hotspur, Kijevas Dynamo, Bergamo Atalanta – LFF). Cilvēki bija atbraukuši skatīties nevis uz mums, bet gan vienu Lietuvas spēlētāju. Tā sanāca, ka paralēli vai starpā bija arī mūsu spēle. Viņi [skauti] palika šo spēli skatīties, un es viņiem iepatikos. Tad noskatījās vēl vienu, iepatikos vēl vairāk. Man sanāca labs turnīrs, spēlējot starp 1996. gadā dzimušajiem, lai arī pats esmu dzimis 1997. gadā. Pēc tam martā devos uz pārbaudi Hoffenheim komandā, bet vēl pēc desmit mēnešiem, kad jau bija ziema un aizvadīts kvalifikācijas turnīrs, kurā spēlējām pret Nīderlandi, Beļģiju un Lietuvu, aizbraucu pārbaudīties uz Leverkūzeni. Tur biju burtiski trīs-četras dienas. Pēc tam [2013. gada] februārī viņi parakstīja ar mani piecu gadu līgumu.

- Kā tu atceries savas pirmās nedēļas Vācijā? Aizbrauci kopā ar ģimeni?

- Aizbraucu viens, neviens man līdzi nedevās. Aizsūtīja ilgajā peldējumā vienu pašu... Visi pārdzīvoja, un es arī. Tobrīd man bija 16 gadi. Kad parakstīju līgumu, vecāki ieteica mācīties valodu. Vēl Latvijā sāku apmeklēt papildu nodarbības. Taču, kā zināms, valodu vieglāk apgūt vidē, kurā to izmanto. Tā arī sanāca – kaut ko biju iemācījies nodarbībās, bet, tikai aizbraucot uz turieni, sapratu, kur esmu nokļuvis. Dzīvoju vācu ģimenē, kurā mani iekārtoja Leverkūzenes klubs. Sākumā bija eiforija – man ir 16 gadu, esmu brīvs, prom no vecākiem, varu darīt, ko vēlos… Protams, sapratu arī to, ka ir izvirzīti mērķi, ko vēlos sasniegt. Sākumā viss bija labi, tikai pēc pāris mēnešiem sapratu, ka esmu viens, ka visi citi ir tur - mājās. Un tad, kad mācību nolūkos vajag uzdot pa dupsi, tēva nav blakus. Tobrīd nebija viegli.

Pilnu interviju ar Andreju Cigaņiku varēs lasīt nākamajā LFF e-žurnālā Latvijas Futbols.


Latvijas Futbola federācija

Saistītie raksti