26.janvāris. 2018. 13:16

"Ja vecāki par bērna nodarbībām neinteresējas, agri vai vēlu nonāk strupceļā. Taču patiesībā nepieciešams vien minimums - būt savam bērnam līdzās," pauž jauna futbolista mamma Marita, kura piedalījusies Latvijas Futbola federācijas (LFF) organizētajos C-LFF licences treneru kursos. Tie ne tikai sniedz pirmo profesionālo ievirzi topošajiem treneriem, kuri apņēmušies strādāt ar bērnu vecuma jaunajiem futbolistiem, bet ir arī lieliska iespēja jauniešu vecākiem, kuri vēlas izprast un vēl ciešāk iesaistīties savu bērnu kaislībā – futbolā.

Pēdējos gados LFF ir saskārusies ar arvien augošu skaitu jauno futbolistu vecāku, kuri ar mērķi labāk izprast savu bērnu ikdienu, vajadzības un motivāciju pieteikušies apmācībām C-LFF licences kursos. Šāda tendence pērn vainagojās ar pirmo situāciju LFF īstenotās treneru izglītības programmas vēsturē, kad viena gada ietvaros tika apmācītas uzreiz divas C-LFF licences studentu grupas. Arī šogad apmācības uzsāks divas jauno treneru grupas, bet plašāka informācija par pieteikšanās kārtību pieejama ŠEIT.

Lai tuvāk iepazītos ar jauno futbolistu vecāku motivāciju iegūt trenera licenci un šajā procesā pieredzēto, piedāvājam četru bijušo un esošo C-LFF apmācību programmas dalībnieku stāstus.

Marita Kataja-Paegle

Kad ģimenē ienāk bērns, gribot negribot sākam aizdomāties par to, kāda būs bērna nākotne un kādi būs viņa sasniegumi. Vai viņš būs veiksmīgs, laimīgs, vesels? Neapzināti sākam sevi vērtēt - vai man viss ir izdevies, vai man nevajadzētu darīt ko citu, ko labāku, ko vairāk vai citādāk? Tāpat katram no mums ir kāds nepiepildīts sapnis. Pieaugot mēdzam pazaudēt ticību, ka varam vēl ko apgūt, kaut kur augt, mācīties un pilnveidoties. Šķiet, ka tam vairs nav laika, jo mums ir jāaudzina bērni. Un tad mēs pieņemam, ka tas, ko neesam paveikuši mēs, būs pa spēkam mūsu bērnam. Mēs nopietni nolemjam uzlikt atbildību par savu nepaveikto uz bērna pleciem. Protams, gribam savam bērnam vislabāko, lielāko un skaistāko sapni, tikai neapzināti neļaujam bērnam izvēlēties savējo. Tā vietā dodam uz paplātes savu skaisti iesaiņoto sapni par gaišu nākotni.

Tā rezultātā varam futbola laukumos redzēt vecākus, kuri kliedz: “Skrien, atdod piespēli, sit!” Lai arī bērnam vēl ir tikai septiņi gadi... Tā vietā ir jāsaprot, ka bērnam ir jāļauj kļūdīties, jāpalīdz kļūdas labot un jāatbalsta. Jāattīsta spēja uzņemties atbildību par savu rīcību un skatīties sejā savām bailēm. Jāparāda, ka reizēm ir jāzaudē, lai, ieguldot darbu un centību, tiktu pie uzvarām. Tas ir attiecināms ne tikai uz sportu, bet arī uz ikdienas sīkumiem, kas veido bērnus par labiem cilvēkiem.

Izvēloties saviem bērniem nodarbošanos, es biju brīva no iedomām, ka noteikšu, kas mani bērni būs, kad izaugs. Es neesmu bijusi tuva ar sportu, vismaz ne vairāk kā obligātā programma skolā, taču tā nu ir sanācis, ka mani abi bērni ir sportisti. Meita ir atradusi sevi peldēšanā, kur jūtas laimīga, bet puika jau no pašas mazotnes neņēma bumbu rokās, bet, to ieraugot, vienmēr spēra ar kāju. Knapi iemācījies staigāt, mēģināja noturēt līdzsvaru vai pieturēties kaut kur, bet noteikti vajadzēja iespert pa bumbu. Man nebija gaidu, kas būs pēc gada vai diviem - vai mans bērns kļūs par futbolistu. Galvenais, ka radināju viņu pie patstāvības un mērķtiecības, mudināju viņu mācīties papildus. Man nekad nebija bērns jāpiespiež iet uz treniņu. Citreiz, atbraucot no darba, bija tāds nogurums, kad labprātāk gribēju nokrist pie TV, taču tieši tāpat darītu arī mani bērni. Sapratu, ka no manas attieksmes un mērķtiecības ir atkarīgs, kāda tā attīstīsies viņos. Tāpēc ikreiz vedu bērnus uz treniņiem un neatļāvu sev tos nobastot, un arī viņi nekad to neatļāva sev - nedz kavēt treniņus, nedz pievilt komandu. Tā kopā ar bērnu izstrādājas pašdisciplīna un nostiprinās darbspējas. Kad vecāks atved bērnu uz treniņu un paziņo, ka tagad viņš trenēsies futbolā, bet pats aiziet un ne reizi nepaskatās kaut vienu nodarbību, redzu, ka bērniem tas ir ļoti sāpīgi.

Ja vecāki par bērna nodarbībām neinteresējas, agri vai vēlu nonāk strupceļā. Taču patiesībā nepieciešams vien minimums - būt savam bērnam līdzās. Līdzās darbošanās nenozīmē treniņā skriet ar bumbu, bet gan redzēt un saprast, ko bērns dara, kā viņam veicas, vai viņš pilnveidojas, vai viņam ir labi tevis izvēlētajā vietā.

Esmu līdzās savam dēlam viņa futbola gaitās jau astoņus gadus. Pieci treniņi nedēļā, kā arī spēles sestdienās un svētdienās, arī daudz individuālā ieguldītā darba. Tā ir gan liela, gan tajā pašā laikā arī maza pieredze. It kā viss jau zināms, bet ikdiena nāk ar jauniem izaicinājumiem - futbola nodarbības lēnām sāka ievirzīties profesionālākā gultnē, līdz es sapratu, ka zinu par maz, lai pilnvērtīgi līdzdarbotos ar bērnu. Tieši tāpēc es ieinteresējos par LFF piedāvāto iespēja apmeklēt futbola treneru apmācības ar iespēju iegūt C kategorijas futbola trenera licenci, kas Latvijā ļauj trenēt bērnus līdz 12 gadu vecumam. Šo domu apsvēru gandrīz gadu, taču pie pirmās iespējas un izsludinātās uzņemšanas pieteicos. Sākumā šķita, ka būšu klausītāja, tāda piesardzīga novērotāja, jo pretēji vairumam kursu apmeklētāju neesmu futboliste, taču ar katru mācību lekciju sapratu, cik daudz futbolā ir dzīves un ikdienas pieredzes - futbols nav tikai sitiens pa bumbu ar pēdas iekšmalu, futbols nav tikai prasme iesist vārtus. Sapratu, ka treneris ir profesija, kas sagatavo cilvēku dzīvei ar futbola palīdzību. Sapratu, ka joprojām gribu būt tur, es gribu izzināt, mācīties un pilnveidoties.

Tagad varu teikt, ka esmu guvusi nenovērtējamas zināšanas, pieredzi futbolā no cita skatupunkta, iepazinusies ar jauniem cilvēkiem un sapratusi, ka viss, ko šo laiku esmu mācījusi saviem bērniem - būt centīgiem, patstāvīgiem un zinātkāriem -, ir bijis pareizi. Iespējams, ka uzņemšu mazos bērnus savā pirmajā futbola grupiņā un, izmantojot savu pieredzi un redzējumu par sporta pozitīvo ietekmi, parādīšu bērniem, kā izmantot sporta aktivitātes, kustību mīlestību un prieku darboties komandā, lai bērni, kuri vēlēsies, turpinātu mācīties futbolu pie citiem treneriem, izvēloties futbolā darboties profesionāli.

Nezinu, vai mani bērni būs profesionāli sportisti, vai es būšu trenere, bet vislielākais ieguvums manā un bērnu dzīvē ir tieši režīms, pie kura sports pieradina - spēja sadarboties, patstāvīgi pieņemt lēmumus, būt neatlaidīgiem un neatkāpties no savām izvēlēm, mācēt saņemties pēc zaudētā, lai dotos pretī uzvarām. Galvenokārt pār sevi!

Kristaps Baltrušaitis

Esmu trīs bērnu tēvs, bet mans dēls jau vairākus gadus trenējas tieši futbolā. Es kā tēvs saredzu viņā lielu potenciālu un ar lielu prieku atsaucos tajās reizēs, kad dēls saka: “Tēti, ejam ārā, patrenēsi mani spēlēt!” Izejot ārā ar dēlu, pēkšņi aptvēru, ka nemāku viņu trenēt, pat nemācēju parādīt, kā pareizi sist pa bumbu. To redzējis, puika teica, lai eju mācīties un kļūstu par futbola treneri. Ilgi nedomādams, noskaidroju par šādu iespēju un pieteicos kursiem.

Jau kursu pirmajā dienā sapratu, ka par futbolu es zinu vienu simto daļu. Tagad manas zināšanas ir krietni plašākas, un arī dēla attieksmē redzu, cik ļoti viņš mani atbalsta. Apmācību laikā iepazinos ar ļoti draudzīgiem, pozitīviem un ar labu humora izjūtu apveltītiem kolēģiem. Arī viņu atbalsts noderēja, un pamazām es sāku aptvert, kas tas futbols vispār ir. Tā nav tikai bumbas dzenāšana pa laukumu, bet gan dzīvesveids, kas prasa daudz mācīties.

Pagāja vien trīs kursu mēneši, un man par lielu pārsteigumu arī meita iesaistījās futbolā. Tajā brīdī sapratu, ka esmu izdarījis pareizu izvēli. Varu viņiem šo to ieteikt un norādīt uz kādu pareizu rīcību, bet, kas ir pats svarīgākais, ar saviem bērniem tagad pavadu daudz vairāk kopīgā laika. Tas pozitīvi atsaucas uz mūsu attiecībām, jo pavadām laiku pozitīvā un mums visiem patīkamā vidē.

Varu ieteikt citiem jauno futbolistu vecākiem nebaidīties no jaunā, jo viss jaunais tikai padarīs jūsu un jūsu bērna dzīvi labāku. Jo zināšanu taču nekad nevar būt par daudz. Iesaistieties sava bērna attīstībā un dzīvē, jo bērnam nekas nav svarīgāks par jūsu mīlestību un atbalstu!

Jolanta Stumbiņa

C-LFF kategorijas kursos mācos, lai iegūtu licenci un iegūtās zināšanas varētu nodod pašiem mazākajiem futbolistiem. Tomēr pats svarīgākais iemesls - lai gūtu zināšanas sev, jo ģimenē aug divi dēli, kuri trenējas un spēlē futbolu. Protams, dēliem ir labi un pieredzējuši treneri, kuri palīdz viņiem mācīties, pilnveidoties, attīstīties un gūt zināšanas, kas vajadzīgas, lai spēlētu futbolu. Tomēr man kā mammai negribas palikt malā, gribas arī te iesaistīties, vairāk izprast un saprast, kā dēli jūtas treniņa laikā, pēc treniņa, sacensībās, kā vispār notiek treniņu process, kāpēc vienā nedēļā attīsta vai pilnveido vienu, kāpēc tas tieši vajadzīgs un kāpēc jau pēc nedēļas vai divām jau tiek strādāts pie kaut kā cita. Kurā vecumposmā jāpievērš lielāka uzmanība kādai konkrētai fiziskai īpašībai, kurā vecumā ko sākt mācīt vai pilnveidot... Ir reizes, kad puikas pēc treniņa mājās prasa, kāpēc tieši tagad ir jātrenē tas un tas, vai arī pēc spēles, kad kaut kas nav izdevies, prašņā, kā varētu ārpus treniņa pie tā piestrādāt. Jūtos lepna, ka dēli var man kaut ko pajautāt par futbolu, un vēl lepnāka jūtos, ka varu atbildēt vai sniegt padomu, pretī dzirdot: “Jā, man jau to pašu teica arī treneris! Tu, mamma, tāpat kā treneris visu zini!” Jo mums vecākiem bieži ir tā - visu it kā zinām un gribam labu, bet ar savu rīcību nodarām ļaunu.

Pirms vairākiem gadiem man tieši tā arī bija - bērnam ieteicu to un to darīt treniņā vai spēles laikā, bet tikai tagad, kad sāku mācīties pati, esmu sapratusi, ka toreiz kļūdījos un mans padoms nebija vietā. Domāju, ka katram vecākam vajadzētu iesaistīties un izglītoties trenera jomā. Ne jau tāpēc, lai iegūtu licenci un stāvētu bērna trenerim aiz muguras, bet tieši ar mērķi iesaistīties treniņu procesos un saprast, kāds ceļš ir ejams, kas ir jāiegulda trenerim, bērnam, vecākiem līdz rezultātiem un panākumiem.

Kad sāku mācīties, ļoti uztraucos, kā man ies un kā varēšu praktiskajās nodarbībās strādāt, jo pati neesmu spēlējusi futbolu pienācīgā līmenī. Man daudz kas nesanāk tik labi, kā gribētos, reizēm pašai ir kauns un diskomforts kursa kolēģu vai pasniedzēju priekšā, bet nekad neesmu jutusi, ka es tur neesmu vajadzīga vai man tur nav, ko meklēt. Ar katru lekciju un praktisko nodarbību sāku justies drošāka, jo liels atbalsts nāk tieši no kursa biedriem, pasniedzējiem, treneriem, instruktoriem - katrs ir atvērts, saprotošs, pretimnākošs. Katrā nodarbībā iegūstu jaunas gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas, kas palīdz audzināt ģimenē abus dēlus. Viņi ļoti lepojas par mammas drosmīgo soli!

Gints Stumbiņš

Sāku mācīties C-LFF kursos, jo visa mana ģimene – abi dēli un sieva – ir cieši saistīti ar futbolu. Pats ar to nodarbojos amatiera līmenī, un esmu ļoti priecīgs, ka futbolā ir visa mana ģimene. Iestājos kursos, lai vēl labāk izprastu šo sporta veidu, kaut arī man šķita, ka es taču visu zinu. Ātri vien gan atklājās, ka daudz ko nezināju un daudz nezinu joprojām. Katra lekcija un nodarbība nesa vērtīgas zināšanas un dziļāku izpratni.

Saviem bērniem kaut ko tālāk varu nodot tikai tad, ja mācos es pats. Būšu lepns, ja mani centieni un padomi bērniem palīdzēs, bet citiem vecākiem iesaku izmantot iespēju izglītoties un iesaistīties futbolā, lai uz to paskatītos ar jau pavisam citām acīm. Kad paveras durvis, kas līdz tam nav virinātas, futbols top daudz dziļāks un interesantāks.


Latvijas Futbola federācija

Saistītie raksti