30.marts. 2018. 18:45

LFF.lv aizvadītajā nometnē Spānijā ierakstīja interviju ar valstsvienības un Polijas Ekstraklases kluba Gdiņas Arka vārtsargu, Polijas kausa un Superkausa ieguvēju Pāvelu Šteinboru. Šoreiz sarunā ar Pāvelu lielāku uzmanību pievērsām viņa gaitām kluba rindās. Protams, ielūkojāmies arī tajā, kas mūsu valstsvienību sagaida rudenī, proti, UEFA Nāciju līgas spēlēs.

Intervija ar Pāvelu Šteinboru

  • Ko Tev nozīmē tikt izsauktam Latvijas valstsvienībā? Kāds bija Tavs sagatavošanās ritms pirms izlases nometnes martā?

Katram futbolistam izsaukums valstsvienībā ir īpašs mirklis. Tas ir liels gods un lepnums. Arī man šis ir svarīgs notikums dzīvē. Vienmēr gaidu izsaukumu valstsvienībā. Kad saņemu to, priecājos no visas sirds.

Pirms šīs nometnes Polijā gaisa temperatūra bija -6 grādi. Tie nebija futbolam labvēlīgi apstākļi, teiksim tā. Kad ierados Spānijas dienvidos, sajutu pavisam citu atmosfēru. Īstu futbola atmosfēru, tā to varu nosaukt. Šādos apstākļos var trenēties kaut vai četras reizes dienā. Viss ir mūsu rokās. Šeit var trenēties, un gūt no treniņiem īstu baudījumu.

  • Kā esošie laikapstākļi Polijā ietekmē Tavu un kluba ikdienas treniņprocesu?

Protams, laikapstākļi ietekmē treniņprocesu. Bet mēs visi esam profesionāļi, tāpēc katrā situācijā mums nepieciešams meklēt risinājumu. Trenējamies pārsvarā uz mākslīgā laukuma, jo dabīgais treniņu laukums vēl nav gatavs. Zālē praktiski neejam, ja nu vienīgi spēles dienā veicam tur iesildīšanos ar bumbām vai ir paredzēti kādi citi vingrinājumi.  

  • Aizvadītajā sezonā caura Polijas kausa spēlēm pierādīji sevi, izpelnoties pirmā vārtsarga lomu klubā. Kā Tu pats novērtē šo pusotru gadu savā karjerā Gdiņas Arka rindās?

Bija dažādi periodi manā karjerā. Es iepazinu gan zaudējumu rūgtumu, gan uzvaras prieku. Šajā pusotrā gadā piedzīvoju, iespējams, visu. Polijā ir tāds teiciens ‘Od zera do bohatera’, kas tulkojumā nozīmē ‘no nulles līdz varonim”. Attiecībā uz mani daudz bija publikāciju avīzēs tieši ar šādu virsrakstu. Futbols ir tāds sporta veids, kur arī pašā sliktākajā situācijā nepieciešams nepadoties un cīnīties, lai kļūtu labākam. Manā gadījumā – kļūtu par komandas pirmo numuru. Kad par tādu kļūsti, jādara viss, lai paliktu pēc iespējas ilgāk.

Kā mūsu treneris Polijā saka, vīrietim vienmēr ir jācīnās. Nevar necīnīties! Nevar atslābināties! Uzskatu šo par pareizu filosofiju gan futbolā, gan arī dzīvē kopumā.

Ielūkojoties spēļu statistikā, šobrīd esmu pirmais vārtsargs klubā, taču pilnībā par tādu sevi neuzskatu, jo man aiz muguras ir spēcīgs un pieredzējis konkurents [Krzysztof Pilarz – LFF.lv]. Vēl mums ir arī trešais perspektīvais vārtsargs. Ja runājam par otro vārtsargu, viņam ir 37 gadi, polis. Spēlējis daudzos klubos. Nospēlējis vairāk nekā 300 spēles Polijas Ekstraklasē. Kopumā labs vārtsargs un arī patīkams cilvēks, ar kuru ir interesanti kopā strādāt. Es nejūtu, ka man būtu garantēta pirmā numura pozīcija, jo ikdienā redzu, kā notiek arī partneru – vārtsargu treniņprocess, sagatavošanās posms.

Ja es kādu brīdi atslābināšos, un manā vietā vārtos dosies kāds no viņiem, varu arī pazaudēt vietu pamatsastāvā. Nevēlos to! Tāpēc arī man pastāvīgi ir jāuztur sevi labā fiziskajā formā, nepieciešams regulāri trenēties un labi spēlēt.

  • Pirms izlases nometnes martā piedzīvojāt dramatisku zaudējumu čempionāta līdervienībai... Kā komanda pārdzīvoja šo spēli? Kāds ir kluba kopējais mērķis šajā sezonā?

Tiešām, iepriekšējā spēle nebija mums veiksmīga. Spēlējām pret līderi. Neviens negaidīja no mums uzvaru. Taču spēle izvērtās tā, ka līdz pat mača beigām bijām vadībā. Tiesa, objektīvi raugoties, pretinieks bija labāks, viņi tovakar arī izveidoja vairāk bīstamu momentu. Taču futbolā ne vienmēr uzvar tas, kas spēlē labāk. Pateicoties citām kvalitātēm – gribasspēkam, cīņai, pašatdevei mēs turējām līdzi, tomēr beigās nenoturējām uzvaru. Tā futbolā mēdz notikt. Jāiet uz priekšu!

Runājot par mērķiem šajā sezonā, sākotnēji mērķis bija palikt Ekstraklasē, nākamais mērķis – iekļūt top 8 komandu skaitā pirms čempionāta klubu dalījuma spēlēs par vietām kopvērtējumā. Trešais mērķis – aizstāvēt pagājušajā sezonā izcīnīto Polijas kausu. No šiem mērķiem šobrīd cīnāmies par katru no tiem.

Līdz turnīra tabulas dalījumam astotniekos mums vēl priekšā divas spēles. Ir vēl iespējas, jo atpaliekam tikai par diviem punktiem no astotās pozīcijas. Viss būs atkarīgs tikai no mums pašiem. Protams, būs grūti, bet ar to arī interesantāk.

  • Kāds ir Tavs kopējais vērtējums šo principu, kad notiek turnīra komandu dalījums pirmajā un otrajā astotniekā sezonas izšķirošajā posmā?

Godīgi sakot, kā spēlētājam, man tas ne visai patīk. Pagājušajā sezonā arī bija līdzīgi, taču papildus tam arī klubu izcīnītie punkti tika dalīti. Šogad ir tā, ka sezonas garumā izcīnītie punkti paliek, un uzskatu to par daudz maz vēl pieņemamu risinājumu. Jo visu sezonu spēlētāji taču cīnās par punktiem, bet tad tie tiek atņemti. Šogad šajā ziņā viss ir kārtībā.

  • Kādas ir Tavas attiecības ar sava kluba līdzjutējiem, vadību? Esi bijis atzīts par čempionāta rudens labāko vārtsargu, guvi atzinību kā sava kluba pārstāvētā reģiona labākais sportists...

Polijā līdzjutēji tiešām mīl futbolu, jūt līdzi savām komandām... Cilvēki ir atvērti, patiesi. Viņi redz, kad komanda cīnās un izliekas laukumā par visiem 100 procentiem. Mēdz notikt, ka neizdodas sasniegt vēlamo rezultātu. Mēs neesam grandi. Taču, ja līdzjutēji redz, ka mēs cenšamies, viņi mūs patiesi atbalsta.

Varu pastāstīt par vienu piemēru... Iepriekšējā spēlē, kad zaudējām ar rezultātu 2:3 līderiem, uz spēli izbraukumā atbrauca pāris tūkstoši Arkas fanu. Mūsu klubam salīdzinoši tas ir ļoti labs rādītājs. Pēc zaudējuma devāmies pie skatītājiem, applaudējām, pateicāmies par atbalstu, tad devāmies uz ģērbtuvi, jo bijām ļoti sarūgtināti par rezultātu...

Mēs sēžam ģērbtuvē tādā kā apātijas stāvoklī, tad atnāk komandas menedžeris un saka, lai ejam ārā uz laukuma. Tobrīd viss stadions jau bija tukšs, vienīgi mūsu divi tūkstoši līdzjutēju dzied kluba dziesmu. Pēc šīs dziesmas fani visi kopā mums pateicās par aizvadīto spēli. Es biju ļoti saviļņots tobrīd.

Ja runā par manām attiecībā ar līdzjutējiem, tās izveidojušās pietiekoši labas. Jo man bija veiksmīgs periods karjerā – uzvara gan Polijas kausa izcīņā, gan Superkausā. Tā sanāca, ka līdzjutēji mani iemīlēja (smaida).... Katrai komandai ir savi fani, kuriem ir vadonis jeb boss. Mūsu kluba mājaslapā pēc katra spēles līdzjutēji balso par komandas labāko spēlētāju. 2017. gadā līdzjutēju balsojumā tiku atzīts par labāko spēlētāju. Sezonas noslēguma pasākumā, ko organizēja Gdiņas pilsēta, tieši mūsu kluba līdzjutēju boss pasniedza man lielu kausu ar uzrakstu “Pāvelam Šteinboram pateicība no līdzjutējiem”. Tas bija ļoti patīkami.

Pēdējo piecu līdz desmit spēļu laikā nebija tādas reizes, kad mūsu fani tribīnēs spēles laikā nekliegtu manu vārtu. Katram futbolistam tie ir īpaši brīži. Attiecīgi ar faniem man izveidojušās labas attiecības. Kad ir labi rezultāti, fani raksta pateicības. Kad slikti rezultāti, fani mūsu komandu un mani personīgi uzmundrina. Viss ir lieliski šajā ziņā.

Par izcīnīto kausa – man personīgi tā līdz šim ir nozīmīgākā trofeja karjerā. Prieka bija ļoti daudz. Sākotnēji neviens neticēja mums, teikšu godīgi. Taču mums bija ļoti spēcīgs kolektīvs ģērbtuvē. Mums ir kapteinis [Krzysztof Sobieraj – LFF.lv]. Tādu kapteini laikam nevar vienkārši nozīmēt. Par tādu kapteini kļūst. Šis spēlētājs apveltīts ar lielu enerģētiku. Tāpēc mums ģērbtuvē ir tāds futbolists, kurš īstajā brīdī atrod īstos vārdus, kurš ar savu uzvedību stumj mūs visus uz priekšu.

Kad kausa finālā nospēlējām pamatlaikā 1:1, pirms pirmā papildlaika kapteinis sapulcināja visus aplī. Tobrīd viņš kliedza un iedvesmoja mūs tā, ka viņam pat bija redzams, kā asinis plūst vēnās uz kakla un galvas... No acīm bira asaras, un tādā stāvoklī viņš vēl spēja pateikt sakarīgus vārdus. Es uz viņu skatījos un sapratu, ka mēs nevaram zaudēt šo spēli. Papildlaikā izcīnījām uzvaru. Sākumā neviens mums neticēja. Arī pēc spēles beigām uzreiz īsti vēl neapzinājāmies, ko sasniedzām... Kad devāmies pakaļ kausam pa trepēm, tur bija Polijas prezidents un visa vietējās federācijas vadība. Tas bija super! Pēc tam mums bija kopīgas vakariņas komandas lokā ar mūsu ģimenēm, taču īsti nebija spēka līksmot.

Bijām pilnībā sevi atdevuši laukumā tovakar. Šādas emocijas neaizmirsīšu līdz dzīves beigām.

Iepriekšējo reizi mūsu klubs izcīnīja Polijas kausu 1979. gadā. Tāpēc arī pilsētai un klubam tas ir īpašs notikums, kuru viņi ļoti novērtē. Attiecīgi varam teikt, ka mūsu komanda ar zelta burtiem ir veikusi ierakstu kluba vēsturē. Izcīnītais kauss deva iespēju spēlēt Superkausā un UEFA Eiropas līgā. Ar tā izcīnīšanu esam sasnieguši daudz, tāpēc šajā sezonā vēlamies izdarīt visu, lai to saglabātu savā īpašumā. Viegli nebūs. Futbolā vienmēr kaut ko nosargāt ir grūtāk nekā izcīnīt. Taču mums, jo grūtāk, jo labāk!

  • Kā Tu pavadi savu ikdienu Gdiņā ārpus treniņiem un spēlēm?

Gdiņa, Sopota un Gdaņska – šīs trīs pilsētas kopā Polijā sauc par Trojmjasto. Tās atrodas ļoti tuvu viena otrai, tāpēc tās nereti uzskata par vienu veselumu. Mana ģimene šobrīd dzīvo Rīgā. Vecākais dēls iet skolā, jaunākais – bērnudārzā. Attiecīgi lielāko daļu laika Polijā es pavadu viens. Ģimene brauc, protams, ciemos, kad ir tāda iespēja.

Brīvā laika reizēm ir vairāk, reizēm mazāk. Viss atkarīgs no treniņu un spēļu grafika. Esmu apmeklējis poļu valodas kursus, jo vēlos iemācīties rakstīt un saprast gramatiku. Nesen sāku nodarboties ar ģitāras spēli, jo manam kaimiņam ir muzikālā izglītība un viņš tieši man palīdzēja to iegādāties. Ģitāras spēli mācos joprojām. Kā jau vārtsargam, mani pirksti ir ļoti lieli, kas attiecīgi ietekmē to, kā spēlēt ar šo muzikālo instrumentu... Taču man tas ir interesanti, tas pats galvenais.

Man arī ļoti patīk lasīt grāmatas. Pēdējā laikā lasu ļoti bieži un daudz. Kādas 10 grāmatas esmu izlasījis pēdējā pusgada laikā.

Protams, lai atpūtinātu prātu, ar draugiem dažkārt uzspēlējam kādu datorspēli. Brīvākā brīdi noskatos kādu filmu vai arī parunāju ar bērniem. Ja neskaita treniņus un spēles, tā man diena arī paiet. Varam arī kopā ar komandas biedriem aiziet kopīgi vakariņās uz kādu restorānu. Mēs ar komandu ļoti bieži satiekamies visi kopā, lai paskatītos, piemēram, UEFA Čempionu līgas spēles, parunātu kopā neformālākā gaisotnē labā kompānijā.

Šobrīd domāju par vēl kādiem kursiem no maija mēneša. Pagaidām par idejām vēl nestāstīšu. Par to parunāsim nākamreiz.

  • Zinot, cik saspīlētas attiecības mēdz būt starp klubiem, vai citi poļu klubi, spēlētāji, līdzjutēji atbalsta un jūt līdzi savas valsts pārstāvjiem Eiropas kausu spēļu laikā? Kāda ir līdzjušanas kultūra Polijā?

Polijā saskaros ar to, ka šādā brīdī viens otru atbalsta, lai gan savstarpējā spēlē vietējā čempionātā nepiekāpsies neviens. Jo poļu spēlētājiem vietējos klubos agri vai vēlu tomēr ceļi var krustoties. Katram mēdz būt savstarpējas draudzīgas attiecīgas. Mēs te nerunājam par klubu sacensību starptautiskajā mērogā, bet gan par futbolistu un treneru savstarpējām attiecībām. Es jūtu, ka arī manā komandā vietējie futbolisti ļoti pārdzīvo gan par citiem futbolistiem, gan citiem savas valsts sportistiem.

Līdzjušanas kultūra Polijā ir pietiekoši augstā līmenī. Visi seko līdzi notikumiem sportā un atbalsta savu valstu.

  • Pret kuru klubu Tev personīgi bijis visgrūtāk noskaņoties spēlēm tieši mentāli?

Mums ir vietējais derbijs pret Gdaņskas Lechia. Grūtāk ir pret viņiem. Kad spēlējam pret šo klubu, pilsētas dzīve un satiksme reāli apstājas. Iestājas tāds kā avārijas stāvoklis, jo visi ir gatavi, ka kaut kas var notikt... Pagājušajā gadā spēlējām derbiju, kurā notika līdzjutēju konfrontācija, kā rezultātā tagad mūsu fani nevar braukt uz izbraukumu Gdaņskā un otrādāk. Nezinu visas detaļas, bet situācija mēdz būt saspīlēta šādās spēlēs.

  • Vai ikdienā Tev izdodas uzturēt kontaktu arī ar citiem Latvijas futbolistiem Polijā?

Jā, sazvanāmies un satiekamies. Nesen, piemēram, spēlēju pret Vladislavu Gutkovski. Viņam pēc traumas sadziedēšanas nepieciešams tagad laiks, lai atgūtu spēļu ritmu un vārtu gūšanas garšu.

  • Esi spēlējis Dienvidāfrikā, Kiprā, atgriezies Polijā. Vai varam teikt, ka šis čempionāts Tev personīgi ir vistuvākais?

Jā. Man liekas, ka šeit cilvēki ir līdzīgi mūsu mentalitātei. Kiprā un Dienvidāfrikā tomēr ir citādāk... No savas pieredzes esmu jau sen sapratis, ka katram futbolistam ir jāatrod savs čempionāts un savs klubs. Jo arī vienas valsts čempionātā futbolistam sekmes vairākos klubos mēdz būt dažādas. Kaut kur nepieciešams lielāks laiks adaptācijai utt.

Ja spēlētājs atrod savu klubu, tad viss notiek salīdzinoši viegli. Neesmu spēlējis Eiropas top čempionātos, taču Polijā šobrīd mani viss apmierina.

  • Vai pēc sekmīgā spēļu posma pašreizējā klubā Tev ir bijuši izdevīgāki piedāvājumi no ārzemēm?

Jā, ir zvanījuši, interesējušies. Ir bijušas sarunas, taču tām neticu, jo nav bijis nekas konkrēts. Šobrīd esmu Gdiņas Arka spēlētājs un koncentrējos uz spēlēšanu šeit.

  • Rudenī mūsu valstsvienību sagaida UEFA Nāciju līgas spēles. Kāds ir Tavs viedoklis par šo turnīru un kā Tu vērtē mūsu izlases izredzes tajā?

Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka mēs esam spējīgi uzvarēt savā apakšgrupā. Mūsu komandā ir gan pieredzējuši futbolisti, gan arī jauni futbolisti. Jaunatne kopā ar pieredzi nāks mums par labu.

Katram spēlētājam jāsaprot, ka šī ir lieliska iespēja, kuru jāizmanto jau tagad. Viss ir mūsu pašu rokās.

Šodien moderni runāt, ka katram laukumā jāizliekas par 110 vai 120 procentiem. Domāju, ja katrs no mums nospēlēs rudenī par visiem 100 procentiem, viss būs labi.

Novēlam veiksmi Pāvelam Šteinboram sezonas otrajā pusē Ekstraklases čempionātā un Polijas kausa izcīņā!


Intervija ierakstīta valstsvienības nometnē 2018. gada martā Spānijā.

Latvijas Futbola federācija

Saistītie raksti